— Kad man bija mazi bērni, nebiju tā nomocījusies kā tagad, kad manai taksenei Mīcei “atskrējuši” pieci kucēni, — aizelsusies saka Valijas kundze un steigšus dodas uz veikalu pēc suņu barības.
— Kad man bija mazi bērni, nebiju tā nomocījusies kā tagad, kad manai taksenei Mīcei “atskrējuši” pieci kucēni, — aizelsusies saka Valijas kundze un steigšus dodas uz veikalu pēc suņu barības.
Valija atļauj ielūkoties viņas dienasgrāmatā.
Pirmdiena
Gudrs tas cilvēks, kurš teicis, ka pirmdiena ir grūta diena. Neesmu kārtīgi izgulējusies. Lai gan pie miera devos laikus, vienos naktī uztrūkos no trokšņa virtuvē. Kucēni bija sarīkojuši pamatīgu jandāliņu. Gāju viņus kušināt, bet viņiem manas lekcijas “pie vienas vietas” — skatās acīs, neveikli palecas un mēģina riet. Pārvilku segu pār galvu un centos iemigt. Taču piecos no rīta kucēni sarīkoja jandāliņa otro cēlienu. Cēlos, ņēmu kucēnus klēpī un līdz rītam snauduļoju mīkstajā krēslā. Nesaprotu, kāpēc Mīce nemaz neaudzina savus bērnus. Es kāda aukle, vai?
Otrdiena
Pārnācu mājās un biju šokā — vīrs nebija kārtīgi aiztaisījis virtuves durvis, un kucēni bija tikuši gaitenī. Nezinu, kādā veidā viņiem izdevās atmūķēt skapja durvis un izvilkt balles kurpes. Tagad gan par tām var runāt tikai pagātnē, jo kurpēm nograuztas siksniņas un sakošļāta zole. Dusmās aizskrēju uz “humpalām” un nopirku kucēnu izklaidei vecas botas. Varēs grauzt visu mēnesi.
Trešdiena
Urrā! Šodien ir mana laimīgā diena — par vienu kucēnu mazāk. Nākamie saimnieki — īsti suņumīļi — bija atnākuši pēc kucēna, turklāt līdzi paņēmuši vēl divus savus takšus. Septiņu suņu ielenkumā līdz pusnaktij runājām tikai par viņiem. Brīnos, ka mana allaž agresīvā taksene pret viesiem bija galīgi vienaldzīga. Laikam juta, ka viņai kļūs vieglāk.
Ceturtdiena
No rīta nekur nevarēju atrast suņu cepumus, ko vakar atnesa viesi. Izrādās — puika apēdis. Jācer, ka viņš vismaz neries, ko jau tā bez mēra dara vīrs. Viņam, lūk, nepatīk, ka nekārtībā māja, jo es kategoriski atteicos katru minūti tīrīt kucēnu nedarbus. Sakārtoju māju vakarā, un viss. Galu galā suns ģimenē — tā bija viņa ideja. Jūtu, ka briest konflikts.
Piektdiena
Šodien strādāju dārzā. Līdzi biju paņēmusi arī Mīci — lai izskraidās. Pusdienām viņai nopirku visdārgākos cīsiņus, jo taksene ir ļoti izvēlīga. Pēc kāda laika mani pasauca kaimiņiene, lai es nāku paskatīties brīnumus — viņai dobēs augot cīsiņi! Izrādās, tur tos “sastādījusi” mana taksene. Varbūt tā ir jauna bioloģiskās saimniekošanas metode? Nu galīgi traka.
Sestdiena
Ierīkoju kucēniem guļvietu istabā. Pēc brīža sākās tāda spiegšana, ka gandrīz vai policija jāsauc. Izrādās, viens kucēns bija iespriedies starp klavierēm, bet otrs — aiz skapja. Jutos kā glābšanas dienesta darbiniece.
Svētdiena
Cik ilgi vēl? Man liekas, drīz sajukšu prātā. Atkal naktī auklēju kucēnus. Domāju, no rīta ilgāk pagulēšu, bet nē — jāved ārā suns. Taksene pavisam izlaidusies — ēd tikai to labāko un kā no spaiņa. Nākamajā nedēļā kucēniem apritēs sešas nedēļas. Tad laidīsim viņus tautiņās. Saimnieki visiem jau sarunāti. Bet, ja tā labi padomā, cik man bez viņiem būs skumji… Dienai nebūs krāsu. Un ko es rakstīšu dienasgrāmatā?
