Iesaka Ginta Grincēviča, laikraksta “Staburags” reportiere
Aizvadītajā nedēļā burtiski apriju Dženiferas Klementas grāmatu “Lūgšanas par nolaupītajām”. Vairāk nekā 30 valodās tulkotajam romānam materiālus autore vākusi apmēram desmit gadu, intervējot meitenes un sievietes, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības, viņu ģimenes locekļus un arī pašus noziedzniekus. Grāmatas izdošanas brīdī, 2017. gadā, Meksikā bija otrs lielākais cilvēku nolaupīšanas gadījumu skaits pasaulē. ANO dati liecina, ka cilvēktirdzniecība ir trešais ienesīgākais noziegumu veids. 80% upuru ir meitenes un sievietes.
Romāna “Lūgšanas par nolaupītajām” galvenā varone Leididī un viņas draudzenes dzīvo kalnu ciematiņā netālu no Akapulko, Meksikas reģionā, kur visa vara pieder narkokarteļiem. Kalnos likumus raksta vīri melnos džipos, un ciematu iedzīvotāji var tikai paklausīt vai mirt. Tur dzīvo tikai sievietes un bērni, savukārt vīrieši vai nu strādā karteļiem, vai meklē laimi Amerikā. Sievietes zina — ja ģimenē aug glīta meitene, drīz vien viņai ieradīsies pakaļ. Tāpēc “dzimst” tikai zēni. Meitenēm griež īsus matus un nosmērē melnus zobus, lai tās liktos neglītas. Par spīti izmisīgajām viltībām un pat tam, ka meitenes slēpjas zemē izraktās bedrēs, tikko neizbēgamās pārvērtības ir notikušas un meiteņu aprises kļūst sievišķīgas, ciematā melnās mašīnās ierodas vīri. Leididī paveicas — ar draudzenes brāļa gādību viņa dabū kalpones darbu kādā bagātā ģimenē Akapulko. Lai nesabojātu intrigu, neatklāšu, kas notiek tālāk.
Leididī vārds pirmajā acu uzmetienā liekas skanīgu zilbju apkopojums, patiesībā tas ir Velsas princeses Diānas mīlināmais vārds “Lady Di”. Leididī māte meitai to devusi par zīmi vīriešu nodevībai, kas skārusi gan vārda oriģinālo nēsātāju, gan viņu un skars arī pašu Leididī. Grāmata ir neaizmirstama, tā šausmina un pārsteidz ar latvieša mentalitātei tik tālām, nesaprotamām, filmu cienīgām ainām. Tajā pašā laikā izmantotā valoda rosina lasīšanu, lai gan brīžiem aprakstīti nepatīkami un baisi notikumi, tie pasniegti tādā vieglā manierē. It kā nolaupīšana, izvarošana un zagšana būtu ikdienišķas darbības. Tas vēlreiz pierāda, ka mūsu dzīves skatījumu veido pieredze un apstākļi. Ja neko citu dzīvē kā bailes, nabadzību un briesmas nezina, tad tās šķiet pašsaprotamas. Grāmatā atspoguļota necilvēcīgā realitāte, kurai, neko nenojaušot, ik dienu dzīvojam līdzās. Leididī māte ir interesanta sieviete. Viņas uzburtais tēls lika man viņu nosodīt lielāko romāna daļu. Dzeršana, zagšana no tuvākajiem, vīzdegunīgums. Taču stāsta beigās viņa pārsteidz ar mātišķu mīlestību un spēju pārkāpt saviem principiem. Varētu šķist, kādēļ kāds gribētu turpināt dzīvot vietā, kur ir tik daudz sāpju, vardarbības un nabadzības. Leididī māte saka: “…mums nolaupa meitas, mūsu dēli aiziet, bet es mīlu šo zemi vairāk par savu dzīvību..”. Arī latvieši, par spīti dažādām grūtībām, sūkstoties gadu desmitiem, nepamet tēvzemi.
Šī ir viena no tām grāmatām, kas raisa emocijas, pārdomas un ļauj novērtēt dzīvi. ◆
