Parasti mūsu ēdienkarte ir pārāk vienmuļa: dārzeņus tajā pārstāv lielākoties galviņkāposti, burkāni un bietes, bet izvēle taču ir daudz lielāka.
Parasti mūsu ēdienkarte ir pārāk vienmuļa: dārzeņus tajā pārstāv lielākoties galviņkāposti, burkāni un bietes, bet izvēle taču ir daudz lielāka.
Ēdam kāļus
Ģimenes dārziņos var audzēt rožu un virziņkāpostus, sarkanos kāpostus un kolrābjus, ķerbeļrāceņus, patisonus un krūmu ķirbjus, kabačus, sparģeļus un artišokus, topinambūru un melnsakni. Ja pēc tiem būtu lielāks pieprasījums, lauksaimnieki tos audzētu daudz plašāk nekā līdz šim.
Kāļus uzturā lietojam diezgan bieži, bet rāceņus diemžēl ignorējam, lai gan tiem ir augsta bioloģiskā vērtība: tajos ir daudz C vitamīna, dzelzs, magnija un kālija. Uzturā tos lieto gandrīz tikai svaigā veidā, lai gan sautēti rāceņi (gabaliņos vai biezenī) ir daudz garšīgāki un labi der kā gaļas piedeva. Kāļi ir īpaši garšīgi, ja tos cep cepeškrāsnī ar visu mizu.
Krūmu ķirbis kuņģa čūlas slimniekiem
Ķerbeļrāceņi jeb bumbuļu kārveles ir pelēki un pēc formas atgādina strupus burkānus. Tas ir vērtīgs, bet diemžēl uzturā gandrīz pilnīgi neizmantots dārzenis, kam ir laba garša un augsts augu olbaltumvielu saturs. Ķerbeļrāceņus var lietot gan svaigā veidā, gan vārītus un sautētus vai nu atsevišķi vai kopā ar citām saknēm. Visgaršīgākie ķerbeļrāceņi izdodas tad, ja tos sautē kā veselu sakni (līdzīgi selerijām). Šāda sagatavošana ir vēlamāka arī no dietoloģijas viedokļa — saknes nezaudē savu bioloģisko vērtību vai zaudē to mazāk.
Krūmu ķirbjos jeb kabačos ir salīdzinoši mazāk vitamīnu un minerālvielu, bet dietologi jau sen vairs nevērtē dārzeņus no šāda veidokļa vien. Aizvien vairāk vērības veltām dārzeņos esošajām šķiedrvielām, pektīniem jeb recekļvielām, organiskajām skābēm un ēteriskajām eļļām. Šī iemesla dēļ krūmju ķirbjiem kā gaļas vai zivju piedevai vajadzētu biežāk būt mūsu ēdienkartē. Sautējumos šie dārzeņi iegūst patīkamu maigu garšu. Arī to šķiedrviela ir maiga, tālab tie ieteicami pat kuņģa čūlas slimniekam.
Grauzdējot zūd vērtīgas vielas
Patisonus pie mums audzē reti, un pagaidām tie lietojami tikai konservētā veidā. Garšas ziņā līdzinās sēnēm. Patisoni ir ķirbju paveids un pēc formas atgādina saplacinātus rievainus kēksus.
Arī melnsakne (ziemas sparģeļi) ir pilnīgi aizmirsts dārzenis, lai gan tajā ir ļoti daudz bioloģiski aktīvo vielu. Tā ir velteniska sakne ar tumšbrūnu vai melnu mizu un baltu mīkstumu, kas satur piensulu. Pagaidām dažās mājās to izmanto vienīgi kafijas gatavošanai, lai gan tāds sakņu lietošanas veids no modernās uzturzinātnes viedokļa ir visneparastākais — grauzdējot zūd vitamīni un ēteriskās eļļas. Melnsaknes šķiedrviela ir maiga, tāpēc tā ieteicama arī kuņģa slimnieku diētā. To izmanto sautējumos, pudiņos, virumos, pasniedz kopā ar omleti vai arī kā salātus.
Dienā puskilograms dārzeņu
Plānojot darbus mazdārziņā, jau laikus jāaprēķina, kādi dārzeņi un cik daudz būs vajadzīgi ģimenes uzturam. Jāņem vērā, ka pieaugušam cilvēkam katru dienu uzturā vēlams lietot ne mazāk par 400 g dārzeņu, gadā — 128 līdz 164 kilogramus.
***
Dārzeņu “grozā” vajadzētu būt:
kāpostiem — 32—50 kg,
ziedkāpostiem — 3—5 kg,
ķirbjaugiem — 20 kg,
tomātiem — 25—32 kg,
burkāniem — 6—10 kg,
gurķiem — 10—13 kg,
bietēm — 5—10 kg,
sīpoliem — 6—10 kg,
kabačiem un baklažāniem — 2—5 kg,
saldajiem pipariem — 1—3 kg,
zaļajiem zirnīšiem — 5—8 kg,
garšaugiem — 1—2 kg,
citiem dārzeņiem — 3—5 kg.
(“Mazdārziņš”)
