Pirms ieslodzījuma sešus gadus dzīvoju kopā ar mīļoto sievieti, ar kuru mums ir divi bērni. Neesam laulāti, jo vēl nebiju šķīries no savas pirmās sievas. Tā jau tas parasti ir, ka nemitīgi vēlamies visu atlikt un atlikt — tad bērni par mazu, tad līdzekļu nav, lai nokārtotu formalitātes.
Ar ģimeni reti gājām pastaigās. Meklēju iemeslus, lai to nedarītu. Aizbildinājos, ka pēc darba esmu noguris, vēl jāpagatavo vakariņas, jāiedzer kāds aliņš. Tad jau vakars klāt, bet no rīta agri jāceļas. Arī brīvdienas pārsvarā pavadījām mājās. Jutos noskrējies pēc garajām darbdienām — nu kur mēs vēl iesim, laiks ārā arī nav nekāds labais!
Jauki pārsteigumi un ziedi mīļotajai sievietei tika vienīgi īpašos svētkos, jo uzskatīju — kādi vēl pārsteigumi, ja krīze, jādomā, kā bērnus pabarot, turklāt darbā problēmas un garastāvokļa nekāda. Arī mīļotā izskatījās nostrādājusies, nogurusi un nobažījusies par visu. Domāju — diez vai viņai prāts nesas uz kādiem svētkiem. Pēc tam vēl pārmetīs, ka esmu lieki naudu šķiedis par nevajadzīgām lietām. Kad viss būs kārtībā, būs arī atpūta un ko sirds vēlas. Šie ir tikai daži piemēri, kas raksturoja manu attieksmi.
Esmu pārliecināts, ka daudzi atrod līdzīgus iemeslus, lai kļūtu maksimāli vienaldzīgi, akli un neievērotu šo Dieva doto iespēju būt blakus saviem mīļajiem. Esot ieslodzījumā, esmu daudz pārdomājis un ļoti nožēloju, ka biju kā visi, ieskauts sīkajās ikdienas problēmiņās, nepievēršot tik lielu uzmanību saviem tuvākajiem, kā būtu varējis.
Patlaban pie manas mīļotās durvīm reizi mēnesī pieklauvē puķu piegādātājs ar skaistu pušķi un pašgatavotu kartīti, ko iepriekš nosūtu trešajai personai, kas to visu organizē. Esmu viņu bildinājis, un drīz notiks kāzas cietuma telpās. To visu paveicu četru mēnešu laikā, kopš esmu ieslodzījumā. Tāpēc, mani mīļie, kamēr jums ir kājas un rokas un neesat piespiedu vai kā citādi šķirti no saviem tuvajiem, izdanciniet savas sievas, sabučojiet bērnus un apskaujiet sirmos vecākus. Gribētu, lai ziedu veikalos šodien būtu rindas, un pār jūsu mīļo vaigiem ritētu prieka asaras. Pārsteigumam obligāti nav jābūt dārgam, galvenā ir izdoma un fantāzija. Sākot ar krūzīti ar ģimenes foto, uzvaru konkursā, kur var saņemt divas biļetes uz kādu pasākumu, kaut kur paslēptu dāvaniņu vai parastu zīmīti, ko mīļotais cilvēks nejauši atrod savā kabatā, ar mīļiem un sen nedzirdētiem vārdiem. Jo interesantāk, jo patīkamāk otram!
