Pašlaik Latvijā un visā pasaulē ir saspringts laiks. Viena no aktualitātēm ir novadu veidošana, kam arī es, aktīvi sekoju līdzi.
Tas, ka izveidos novadus, manā izpratnē ir pozitīvi. Bieži situācija ir tāda, ka pašvaldību vadītāji visu vainu noveļ uz sliktajiem politiķiem Rīgā. Ja izveidos novadus, pašvaldību vēlēšanām varēs kandidēt tikai pretendenti no lielajām partijām, tad arī novadu deputāti būs līdzatbildīgi par situāciju valstī kopumā, jo arī viņi būs kādas partijas biedri. Tad vairs nevarēs teikt – ko tad es, tur jau tie sliktie pieņem lēmumus. Šādā situācijā tautvaldības jeb demokrātijas principiem valstī vajadzētu sākt darboties. Partijas būs spiestas “nolaisties” nedaudz zemāk – novadu līmenī.
Topošais Jaunjelgavas novads, lai arī cik tas smagi top, būs monolīts un perspektīvs. Tie kuri saka, ka te nekas nenotiek, rūgti maldās. Notiek, daudz kas notiek.
Priecājos, ka Jaunjelgavā ir Aizkraukles mākslas skolas klase, bet māc bažas, kas ar to notiks pēc reģionālās reformas. Vai Jaunjelgavas pašvaldība vēlēsies šo klasi atbalstīt?
Mans novērojums – mēs pārāk daudz gaidām no amatpersonām, bet paši esam pasīvi malāstāvētāji. Mums taču ir iespējas ietekmēt procesus politikā. Mēs pieņemam valdošo neķītro morāli, bet paši nedarām neko vai daram ļoti maz. Pašlaik valdība ir kā korporatīva struktūra, kura ir domāta naudas “kāšanai” no nodokļu maksātājiem. Tiesiskā valstī cilvēkiem kuri pašlaik vada mūsu valsti, vieta būtu ja ne cietumā tad ļoti tuvu tiesas zālei noteikti.
Situācijā, kad naftas un gāzes cenas pasaulē samazinās, kad Latvijā ir Inčukalna gāzes krātuve, mūsu valstsvīri paziņo, ka cels cenu elektrībai! Vienīgais, kas varbūt atturēs pieņemt šādu absurdu lēmumu, būs tuvojošās vēlēšanas. Lai atkal iegūtu savus “krēslus” valdība droši vien neļaus to darīt, bet ne jau tāpēc, ka viņus interesē tautas labklājība.
Mēs paši atļaujam valdošajiem politiķiem darīt visu ko, viņi grib, un viņus ietekmēt mēs negribam. Paši neejam politikā un necīnāmies, kaut gan vajadzētu to darīt.
Latvija ir salīdzinoši jauna valsts. Paskatīsimies, kā veidojās pirmā Latvijas brīvvalsts. Jau no 1886. gada cilvēki tādam situācijas pavērsienam gatavojās. Pēc 20 gadiem valsts tika izveidota, un tie kuri to veidoja, bija tam gatavi. Pašlaik situācija ir daudz savādāka. Mēs un arī valdošie politiķi brīvvalstij nebijām gatavi. Mums valsti principā uzdāvināja. Ne jau tāpēc ka mēs to bijām pelnījuši, bet tāpēc, ka situācija pasaulē lika to darīt.
Vienīgie, kam bija vadītāju iemaņas un prasmes, bija komjaunieši vai kompartijas biedri. Mēs nebijām gatavi pārvaldīt savu valsti arī no patriotisma viedokļa. Cilvēki kuri toreiz ieguva varu valstī, ieguva arī neierobežotas privilēģijas šajā teritorijā, ko sauc par Latviju. Un tagad mēs cīnāmies ar sekām.
Ja satiksmes ministrs var pateikt, ka Latvijas vienīgā priekšrocība ir lētais darba spēks, tad man gribas jautāt — uz kurieni mēs ejam?
Manā izpratnē, Latvijas priekšrocība ir unikālu produktu ražošana pasaules tirgum. Latviešiem jābūt augsti apmaksātiem noteiktu arodu meistariem.
Latvijai ir dabas dotas dāvanas, pirmkārt, mūsu daba, mežs. Un kāpēc gan mēs nevarētu ražot ļoti kvalitatīvu papīru? Mums ir Līgatnes papīrfabrika, kur no trijām ražošanas iekārtām darbojas tikai viena, un arī tā ražo tikai standartpapīru.
Otra lieta ko mēs varam pārdot, ir klusums. Jo vietu, kur tas ir, visā pasaulē ir tik maz. Latvijas lauki ir unikāls tirgus produkts pasaulei. Arī es, pirms gada meklējot dzīvesvietu, izvēlējos Jaunjelgavu, tās miera un klusuma dēļ. Un šo izvēli neesmu nožēlojis.
Protams, pilsēta varētu būt daudz sakoptāka, gribētos solidārāku sabiedrību. Ja katrs atbilstoši savām spējām kaut ko dotu pilsētai, tad tās labklājība arī pieaugtu. Cilvēki jau nav vainīgi, ka viņi ir novesti līdz izmisumam, ka nespēj pacelt galvu virs vagas. Arī pašvaldības deputāti nav vainīgi, ja nu vienīgi par to, ka tur sēž. Nevajag darīt to, ko tu nemāki vai nevari darīt.
Domāju, ka ar laiku vietējie iedzīvotāji, kuri ir devušies prom no Jaunjelgavas, te atgriezīsies. To pierāda pasaules prakse. Tie, kuri dzīvē kaut ko ir sasnieguši, no lielajām pilsētām bēg prom, un parasti atgriežas savā dzimtajā pusē. Jaunjelgava ir unikālā ģeogrāfiskā vietā, uz darbu Rīgā var izbraukāt bez problēmām. Rīgā paliks tikai tie, kuri ir atkarīgi no pilsētas. Laukiem ir nākotne.
Jaunjelgavas uzdevums būtu, neļaut caur Aizkraukli un Rīgu iedzīvotājiem aizplūst uz Londonu. Ja nebūs cilvēku, nebūs ne pilsētas, ne novada. Arī tad, ja nauda būs, bet nebūs notikumu, pilsēta pazudīs.
Pašlaik pasaules ekonomiskā krīze ir smaga un būs vēl smagāka. Šādas krīzes atkārtojās ik pēc 80 – 90 gadiem. Katra no krīzēm izpaužas citādāk. Šo krīzi izraisīja tas, ka 2007. gadā Irāna naftas cenu “atsēja” no dolāra un pārgāja uz eiro. Par to kāda būs šī krīze, pēc gadiem 20 varēs spriest vēsturnieki. Pašlaik tā ir naudas krīze. Kad 1973. gadā dolāru “atsēja” no zelta standarta nauda balstījās uz uzticību. Nauda ir informācijas nesēja. Tiklīdz šim informācijas nesējam vairs neuzticas, tas zaudē vērtību. Nauda nekad nezudīs, tā ir bijusi kopš Babilonijas laikiem. Grūti prognozēt, kura valūta būs nākamā informācijas nesēja ir, bet dolārs tas noteikti nebūs.
Perspektīvākais pasaules tirgus pašlaik ir Indijā, un šī valsts varētu būt nākošā pasaules “lokomotīve”. Tas, kas pašlaik notiek Indijā, ar šo prognozi gan nav saistīts. Reliģijas kari notiek visu laiku, un tie arī turpināsies. Tomēr zem reliģijas vienmēr slēpjas kāda konkrēta cilvēka konkrētās intereses, bet tiek “pasniegts” kā reliģiskais konflikts. Visiem šiem konfliktiem apakšā ir nauda.
Neskatoties uz negācijām pasaulē un Latvijā, gribētos, lai Ziemassvētki visā pasaulē tiktu sagaidīti mierā un saskaņā. Lai visiem gaišs un priecīgs šis brīnuma gaidīšanas laiks!
