Valērija Dābola no krustiņa nešķiras jau vairāk nekā desmit gadu. “Brīžos, kad cilvēkam nav pie kā tverties, krusts ļoti palīdz. Pacel acis, un tajā ieraudzīsi mīlestību, kura glābj,” saka viņa.
Valērija Dābola no krustiņa nešķiras jau vairāk nekā desmit gadu. “Brīžos, kad cilvēkam nav pie kā tverties, krusts ļoti palīdz. Pacel acis, un tajā ieraudzīsi mīlestību, kura glābj,” saka viņa.
Valērijai pirmais krustiņš uzdāvināts jau kristībās, bet bērnībā viņa to nav nēsājusi. Deviņdesmitajos gados jaunā sieviete sākusi nēsāt aukliņā iesietu ādas vai koka krustiņu, un kopš tā laika no šī ticības simbola nešķiras.
Valērija kopā ar ģimeni dzīvo Aizkraukles pagastā. Drīz viņas dzīvē gaidāms skaists notikums — mazuļa dzimšana. Dābolu ģimenē jau aug sešpadsmit gadu vecs dēls.
Piekto gadu Valērija strādā par sanitāri Aizkraukles slimnīcas terapijas nodaļā. Dzirdētas daudzu pacientu atsauksmes: “Valērija ir kā labais eņģelis, tik gaiša un labsirdīga.” Sieviete atzīst, ka tāds var būt jebkurš: “Cilvēkam jāizstaro gaisma. Ticība cilvēku māca, un Dievs katru veido labāku.”
Viņa gan bilst, ka darbā nācies saskarties ar dažādiem cilvēkiem — cits krustā saskata palīdzību un patvērumu, dažs no tā baidās un arī īpašniekā redz gluži vai ienaidnieku. Daudzi gan krustiņu nēsā līdzi arī paši. Dažs pie sirds, cits naudasmaciņā, cits tā, lai pārējie redz.
“Man krustiņš nav ārišķība,” saka Valērija. “Ja cilvēki tic horoskopiem un nebaidās sevi saukt par Aunu, Vērsi vai citu dzīvnieku, tad kāpēc man jākaunas sevi saukt par kristieti? Manā dzīvē bijušas ciešanas, tad izjutu ticības nozīmi. Krusts man ir zemes un mūžības simbols, kurš dod spēku. Kristietis bez krusta neredz ne mīlestību, ne pestīšanu.” Valērijai ir arī gredzena formas rožukronis ar krustiņu vidū.
Jaunā sieviete uzskata, ka krustiņu var nēsāt ikviens, ja vien apzinās tā nozīmi. Nav slikti, ja dažam tas ir kā greznumlieta, jo ar laiku tomēr cilvēku kaut mazliet maina, padara labāku. “Sargājošu spēku gan izstaro tikai svētītas lietas. Katoļu baznīcā var svētīt jebkuru priekšmetu, kurš ir mīļš,” bilst Valērija.
“Uzlūkojot krustu, cilvēks kļūst gaišāks, tik ātri nenoveco un ar smaidu uz lūpām pārcieš smagumu. Skatoties Kristus ciešanās, savas nolieku pie viņa krusta. Vieglāk, ja grūtos brīžos varu pie Dieva tverties. Cenšos dzīvot pēc Dieva likumiem, tad arī ģimenē ir labklājība un netrūkst prieka.”
