Šodien Aizkraukles pagasta “Muceniekos—Pēteros” 43 gadu jubileju svin Jānis Robežnieks. Plašas viesības gan nenotiek, jo, Jaunogadu sagaidot, svinēts gana.
Šodien Aizkraukles pagasta “Muceniekos—Pēteros” 43 gadu jubileju svin Jānis Robežnieks. Plašas viesības gan nenotiek, jo, Jaunogadu sagaidot, svinēts gana.
Svinības ģimenes lokā
Jānis Robežnieks dzimšanas dienu svin tikai ģimenes lokā, vienīgi lielās jubilejās “Muceniekos—Pēteros” sabrauc viesi no tuvām un tālām vietām.
— Pēc Ziemassvētkiem un Jaungada sagaidīšanas cilvēki noguruši, vēl vienus svētkus negrib, — stāsta Jānis Robežnieks. — Līdz ar to manas dzimšanas dienas ir pieticīgas, tikai tuvāko cilvēku lokā. Kādreiz pat nedaudz pārdzīvoju, ka ciemiņi nenāca, bet tagad jau esmu pieradis. Reizēm par to priecājos, jo nav jārīko svinēšana. Jāiztiek gan bez dzimšanas dienas dāvanām, tomēr tādas pietiekami saņemu Ziemassvētkos un Vecgada vakarā, tādēļ aizmirsts nejūtos.
Labākā dāvana ir ceļojums
Dāvanas Jānim Robežniekam bijušas dažādas. Gan praktiskas, sadzīvē noderīgas lietas, gan dvēseli veldzējošas vērtības. Par labāko dāvanu Jānis uzskata iespēju ceļot.
— Man ļoti patīk apskatīt citas valstis, — stāsta jubilārs. — Esmu apceļojis bijušās Padomju Savienības republikas, krustām šķērsām izbraucis Eiropu. Ilgus gadus ārzemēs strādāju — Somijā, Dānijā, Vācijā, arī ASV. Vācijā ostā nostrādāju visilgāk. Piecus gadus organizēju kuģu iekraušanu un izkraušanu. Pagaidām pēdējais darbs ārzemēs man bija ASV. Strādāju firmā “Jeld—Wen” Aizkrauklē, no turienes bija iespēja doties uz firmas ASV uzņēmumu.
Darbs jādara ar prieku
Ārzemēs strādājot, Jānis Robežnieks pārliecinājies, ka tur nekas no gaisa nekrīt, ir kārtīgi jāstrādā.
— Ceļojot šķiet, ka ārzemēs skaisti, nav nekādu rūpju, bet pastrādājot redzi, ka viss atkarīgs no cilvēkiem. Viņi paši veido to, kas apkārt, — stāsta Jānis Robežnieks. — Arī jāstrādā ar prieku, tikai tad veikums ir kvalitatīvs un sekmīgs. Es darbu Vācijas ostā mācēju organizēt tā, ka nedēļas nogalē bija vairākas brīvdienas, kuras varēju pavadīt Latvijā.
Valodu apguve — vaļasprieks
Dzīvojot tālās zemēs, neiztikt bez svešvalodām. To Jānis Robežnieks sapratis jau pirmā ceļojuma laikā Slovakijā.
— Tikko bija sabrukusi Padomju Savienība, un radās iespēja izbraukt ārpus valsts, — stāsta Jānis Robežnieks. — Tūristu grupa devās uz Slovakiju, arī es. Tur apmeklējām muzejus, izstādes, iegriezāmies vietējos krodziņos, un visur ar mums gribēja parunāties vietējie iedzīvotāji. Sajūta jocīga — viņi runā, bet es nesaprotu ne vārda. Toreiz nolēmu — mācīšos svešvalodas! Nu protu angliski, vāciski, pašmācības ceļā esmu apguvis arī somu valodu. Valodas kļuvušas par manu vaļasprieku.
Slinkumu var pārvarēt
Skolas laikā Jānis Robežnieks angliski nevarējis iemācīties neko prātīgu, bet tagad runā bez problēmām.
— Skolā uzskatīju, ka man valodas nepadodas un nemaz necentos tās apgūt, — stāsta jubilārs. — Taču, izrādās, vainīgs bija slinkums. Ja labi grib, var izdarīt visu. Mamma man vienmēr teica: ja būsi pacietīgs un neatlaidīgs, sasniegsi visu, ko vēlies! Tā arī ir. Esmu sasniedzis pat vairāk, nekā vēlējos. Esmu kļuvis optimists, un man izdodas viss, pēc kā tiecos.
Kalnu slēpošanai laiku nežēlo
Otrs lielākais Jāņa Robežnieka vaļasprieks ir kalnu slēpošana. Lai cik Jānis būtu noguris, tai viņš laiku atradīs vienmēr.
— Žēl tikai, ka Latvijā nav kalnu slēpošanai piemērotu vietu. Gaiziņš šādai nodarbei ir par mazu, — stāsta Jānis Robežnieks. — Reiz biju kalnos Slovakijā — īsta slēpotāju paradīze!
Jāņa iedvesmoti, slēpošanai pievērsušies arī pārējie ģimenes locekļi. Turklāt dēls izmēģinājis arī sniega dēli un atzinis, ka nav nekā labāka par to, kā ātrumā traukties no kalna.
— Mazliet bīstamas šīs nodarbes ir, bet jāprot ātrumu kontrolēt. Ja to spēj, viss kārtībā, — tā Jānis Robežnieks.
Pārbūvē senču māju
Sevi “Mucenieku—Pēteru” saimnieks uzskata par azartisku cilvēku. Kārtis viņš gan nespēlē, taču riskēt patīk.
— Dzīvē bieži jāriskē, nezinot, kāds būs rezultāts. Es riskēju, kad pārbūvēju senču māju, — stāsta Jānis Robežnieks. — “Muceniekus—Pēterus” senči 1886. gadā nopirka no Krievijas cara, un simt gados māja pamatīgi nolietojās. Vieglāk būtu uzcelt jaunu, bet latvieša spīts man lika dzīvot tieši vecvecāku mājā. To pilnībā pārbūvēju, izdevās lieliski. Pat apsildāmās grīdas izbūvēju, lai gan iepriekš neko tādu nebiju darījis. Riskēju un izdevās.
