Sēlpilieti Daini Lismani vairāk pazīst kā gleznotāju, un ne katrs zina, ka viņa vārds saistīts arī ar Latvijas neatkarību.
Sēlpilieti Daini Lismani vairāk pazīst kā gleznotāju, un ne katrs zina, ka viņa vārds saistīts arī ar Latvijas neatkarību. Vēl pirms Atmodas Daiņa kungs cīnījās par Latvijas brīvību, nebaidoties nokļūt cietumā, kur aizvadījis vairākus gadus. Šodien, vīlies valstī notiekošajā, viņš glezno Sēlpils dabu un cer, ka Eiropas Savienībā būs labāk.
Ziņas ar slepeno tinti
— Vēloties atjaunot Latvijas neatkarību, jūs nonācāt Padomju Savienības cietumā. Kā tas notika?
— Tas bija 1975. gadā. Ar savu kolēģi, nu viņš jau aizsaulē, informējām ārzemes par patieso situāciju, kāda ir Latvijā. Sazinājāmies ar cilvēkiem, kuri no Krievijas emigrēja uz ārzemēm, un ar viņu palīdzību atradām tautiešus, kuriem bija svarīgi, lai pasaule zinātu, kas patiesībā notiek Latvijā. Lielākoties sadarbojāmies ar Zviedrijā dzīvojošajiem latviešu emigrantiem. Viņiem bija spēcīga apvienība, kura izdeva savu avīzi. Tai gatavojām rakstus. Zviedrijā darbojās arī latviešu sociāldemokrātu partija Bruno Kalniņa vadībā. Arī viņiem mūsu ziņas bija svarīgas.
— Kā rakstīto nodevāt ārzemju latviešiem? Sūtījāt vēstules?
— Vēstules sūtīt nevarēja, jo tās rūpīgi pārbaudīja. Mēs ziņas visbiežāk nodevām ar cilvēkiem, kuri Latvijā ieradās no ārzemēm. Rakstus pievienojām arī dažādiem sūtījumiem. Piemēram, skaņuplatēm. Ielikām plati lielā aploksnē, kuras iekšpusē ar neredzamo tinti sarakstījām visu, ko vajadzēja. Tā darbojāmies līdz pat 1980. gadam.
— Tad jūs notvēra Valsts drošības komiteja?
— Mūs ilgi bija meklējuši, bet nevarēja atrast. Es pat nezinu, kādēļ iekritām. Iespējams, mūs kāds nodeva, varbūt arī paši kļuvām pārāk droši un neuzmanīgi. 1980. gada decembrī mūs aizturēja un notiesāja par pretvalstisku darbību, piespriežot krietni daudz gadu. Man — desmit, kolēģim — piecpadsmit. Aizsūtīja katru uz savu pusi. Es nonācu Mordovijā, kolēģis Permā.
— Visu piespriesto sodu tomēr neizcietāt?
— Kad pie varas nāca Gorbačovs, mūs 1987. gada janvārī no ieslodzījuma atbrīvoja. Atgriezos Latvijā.
Nav miera pat cietumā
— Kā izturējāt septiņus gadus cietumā?
— Latvijā darbojāmies divatā, bet Mordovijā sastapu desmitiem tādu kā es. Arī tur bija pretošanās grupas, pat ieslodzījumā iesaistījos ziņu nodošanā ārzemniekiem. Rakstījām patiesību par to, kas notiek ieslodzījumā. Drošības komiteja baidījās, ka tik informācija par lēģera dzīvi neizkļūst ārpusē. Bet mēs rakstījām vēstulītes, nodevām tās cilvēkiem, kuri tās nogādāja ārvalstu pārstāvniecībām Maskavā.
— Kā tas iespējams no ieslodzījuma?
— Bija dažādi varianti. Mēs rakstījām ļoti sīki, ar lupu, kuru pats izgatavoju no organiskā stikla. Nedrīkstēja, bet es uzraugiem iestāstīju, ka protu remontēt pulksteņus, taču šim darbam vajag palielināmo stiklu. Uzraugiem pašiem vajadzēja pulksteņus labot, un viņi atļāva lietot lupu. Tad nu arī rakstījām vēstules. Kad atbrauca apmeklētāji — reizi gadā radiem bija ļauts ierasties uz tikšanos, ar viņiem vēstules dabūjām projām. Bārdas putojamajai otai noņēmu sarus, izurbu caurumu un paslēpu tur vēstulīti, sarus pielīmējot atpakaļ. Sargi visas ciemiņu mantas rūpīgi pārmeklēja, bet vēstules otā nemanīja.
— Ko darījāt, kad atgriezāties Latvijā?
— Atgriezos Rīgā, bet nekur nevarēju dabūt darbu. Sarunāju vietu, man solīja, ka pēc nedēļas varu sākt strādāt, bet tad paziņoja, ka ietekmīgi vīri skaidri likuši saprast, ka mani darbā nedrīkst ņemt. Pāris vietās nesekmīgi mēģināju iekārtoties darbā, līdz apnika. Tad devos uz Sēlpili, kur sievai tēva mājas. Tā dzīvoju bez bēdu. Sieva vēl strādā Rīgā, te ierodas brīvdienās. Nu jau šķiet, ka laiks mest darbam mieru un pārcelties uz Sēlpili pavisam.
Čekistu valdību necieš
— Kad Latvijā sākās Atmoda, vai arī jūs aktīvi tajā iesaistījāties?
— Protams! Tautas frontē gan nestājos, bet visos saietos aktīvi piedalījos. Es gribēju brīvu Latviju! Tomēr vīlos, kad izveidoja jauno Godmaņa valdību. Es no visa aizgāju, jo valdībā salīda bijušie drošībnieki un kompartijas darboņi. Nekādi nevaru saprast, kā tas var būt. Reiz kādā intervijā Ķezbers, nu jau nelaiķis, atzina, ka Saeimā daudz bijušo čekistu. Arī Guntis Ulmanis teica, ka no Maskavas dots rīkojums attiecīgiem cilvēkiem iefiltrēties mūsu valdībā. Loģiski spriežot, ja jau tā notika, tad šie cilvēki spiesti pildīt Maskavas norādījumus. Darīt ko tādu, kas Latvijas valstij kaitē.
— Kas tas būtu?
— Esmu pilnīgi pārliecināts, ka notiek daudz apzinātu ļaunprātību. Bija miljoni — pazuda, bet vainīgo nav. Ja arī kādu vainīgo atrod, viņu lapsene līdz nāvei sadzeļ… Uzskatu, ka liela daļa sašmucējušos valdības vīru, deputātu nu spiesti viens otru atbalstīt, piesegt, jo, krītot vienam, kritīs arī otrs. Zvejo melnos ūdeņos!
— Jūs tiešām ticat, ka Latvijas valdību vēl arvien vada no Maskavas?
— Varu nosaukt cilvēkus, kuri tagad ir pie varas, bet savulaik bija drošībnieki un aktīvi partijnieki. Neticu, ka viņi mainījušies. Vienīgais, kurš atklāti atzinis, ka sadarbojies ar Drošības komiteju, ir Juris Bojārs. Šodienas politiķi domā tikai par sevi.
— Vai domājat, ka tāda ir arī pašreizējā valdība?
— Šī šķiet cerīgāka, bet vecie kadri jau neļauj tai strādāt. Tiklīdz viens kaut ko sāk darīt, cenšas ieviest kārtību, uzreiz citi kā zvēri pretī.
Pret Krieviju esam bezspēcīgi
— Vai šādā situācijā jūtaties vīlies Latvijas neatkarībā?
— Nē, tomēr toreiz domājām kaut ko citu, ne to, ka būs tāda putra, kā ir tagad. To jums pateiks jebkurš cilvēks, kurš par neatkarību cīnījās. Vienīgi žēl, ka cilvēki paliek vienaldzīgi. Redz, ka valdības nāk viena pēc otras, bet nekā labāka nav, tad nu atmet visam ar roku.
— Ko, jūsuprāt, vajadzētu darīt, lai Latvijā būtu kārtība?
— Nav jau kam darīt! Nu uzrakstīšu sūdzību, bet kāda jēga? Vārna vārnai jau acīs neknābs. Vienīgā cerība ir Eiropas Savienība!
— No vienas savienības citā. Vai tā atkal nezaudēsim savu neatkarību?
— No vienas puses, es negribētu Latviju Eiropas Savienībā, bet mums nav citas izejas. Paši ziniet, kas mums ir aiz Zilupes. Lielā Krievija, pret kuru varam tikai bezspēcībā plātīt rokas. Ko nu aiz Zilupes, arī pirms tās tik daudz naidīgi noskaņotu krievu, kuri nikni par Latvijas aiziešanu no Maskavas. Eiropas Savienība ir mūsu vienīgais glābiņš un cerība uz kārtību. Tagad mums ir likums, kuru nepilda, ir īpašums, par kuru nevari būt drošs, bet Eiropā tā nevarēs. Ir cerība, ka būs labāk.
Tautas fronte — Maskavas organizēta
— Kādēļ jūs, aktīvs neatkarības cīnītājs, neiestājāties Tautas frontē?
— Tautas fronti nedibināja Latvijas patrioti. To izdarīja ar Maskavas ziņu, ar nolūku, ka Tautas frontē strādnieki norims. Bet iznāca citādi — tajā iestājās liela daļa inteliģences, kuru nevar vadīt un izrīkot. Kad Maskava redzēja, ka plānotais neizdodas, dibināja interfronti. Pat speciāli cilvēkus uz Latviju sūtīja, bet bija par vēlu.
— Tomēr interfrontes idejas joprojām dzīvas. Tās popularizē ne viens vien šodienas politiķis.
— Kā jau teicu, šodien politiku vada tie paši, kuri savulaik čeku un kompartiju. Tādēļ jau es no tā visa aizgāju. Dzīvoju Sēlpilī un gleznoju.
Saista ziemas dabasskati
— Ko jūs gleznojat?
— Lielākoties ziedus un dabasskatus. Īpaši patīk ziemas ainavas. Piemēram, mēnesnīca ziemā — nakts, ziema, visi koki apsniguši, un starp mākoņiem mēness spīd. Savulaik gribēju studēt Mākslas akadēmijā, bet tas bija laiks, kad naudiņas vajadzēja vairāk, tādēļ aizgāju studēt pa tehnikas līniju.
— Kā kļuvāt par gleznotāju?
— Bērnību pavadīju skaistā vietā Pededzes krastā, varbūt tas ietekmēja manu interesi par ainavu glezniecību. Vēlāk mācījos pie akvarelista Kārļa Sūnas, viņš man ļoti daudz iemācīja, un gleznošana kļuva par manu vaļasprieku, reizē arī maizes darbu.
— Pensijā esot, laikam daudz vaļas gleznošanai?
— Laika nekad nav par daudz. Šķiet, man pensijā laika pat mazāk nekā jaunībā. Jauniem vēl viss priekšā, visu var paspēt, bet mums, večiem, laika vairs nav. Jāsarauj! Un uzgleznot ir viens, taču glezna vēl jānoformē, jāierāmē. Salonos, kur rāmjus taisa, tas ir mežonīgi dārgi. Rāmis pat gleznas cenā, tādēļ es rāmjus saviem darbiem gatavoju pats. Arī tas aizņem laiku.
Slikta glezna “jānoraudzē”
— Jūs strādājat ar akvareļiem. Vai tas ir grūti?
— Diezgan piņķerīgi. Ja ko nepareizi uzglezno, viss pagalam. Mans skolotājs Sūna iemācīja vērtīgu lietu. Viņš teica: “Neuztraucies, ja glezna neizdodas! Noliec bildi zem gultas un kādu laiku aizmirsti. Redzēsi, ka pēc tam tā šķitīs gana laba.” Un tā arī ir — ja liekas, ka glezna nav izdevusies, palieku to zem gultas, pēc laika izvelku un brīnos, cik skaista glezna iznākusi!
— Vai ainavas patlaban ir modē? Šķiet, cilvēkus vairāk aizrauj modernā māksla.
— Nu to gan es neizprotu! Nupat biju Rīgā, ārzemju tautieša izstādē. Skatos, sarkans fons un melns pleķis. Nekā nav, bet visi sajūsminās: “Kāds kolorīts, kāda izdoma!”. Nesaprotu abstrakto mākslu! Reiz Rīgā kādā salonā redzēju šādu gleznu: liela, liela bilde, visa krāsainās strīpās. Apakšā uzraksts “Debesu arumi”. Tādu mākslu es neatzīstu. Ja debesis, tad ar mākoņiem, sauli, nevis krāsainām joslām.
Atdzīvina laiku
— Pie sienas redzu vairākus senus pulksteņus. Vai arī tā ir jūsu aizraušanās?
— Ja dabūju kādu pulksteni, gribas to atjaunot. Īpaši, ja gadās kāds senāks eksemplārs, kāds laikrādis, kuru ķirmji sagrauzuši. Tad meklēju vecas bildes vai identisku pulksteni, lai bojāto atjaunotu tieši tādu, kāds tas reiz bijis. Man ir kaimiņš, kurš ar šiem pulksteņiem aizraujas, kolekcionē tos. Kad atrod kādu laikrādi, nes man, lai es atjaunoju. Pašam ir pāris vecu pulksteņu, bet vairāk nevajag. Ko es ar tiem darīšu? Es ar kolekcijām neaizraujos.
— Pulkstenis, šķiet, ir sarežģīta lieta.
— Nē, pulkstenis ir visparastākais mehānisms. Mana specialitāte saistīta ar tehniskām lietām, tādēļ man tas ierasti. Savu darba mūžu esmu aizvadījis, projektējot jaunas iekārtas, automātiskas lietas. Pats sev radio tranzistoru uzbūvēju, kad rūpnīca Latvijā tādu masveidā vēl neražoja. Es varēju lielīties, ka man ir, bet citiem nav!
— Jūs laikam nekad nesēžat dīkā!
— Es tā nevaru, man vajag kustēties. Ja kaut ko daru, tad ne tikai tāpēc, lai aizpildītu brīvo laiku. Ir prieks par paveikto! Īpaši, ja izdodas labi, skaisti.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Dainis Lismanis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1930. gada
8. marts, Gulbenes rajona Stāmeriena.
IZGLĪTĪBA: augstākā tehniskā.
NODARBOŠANĀS: strādājis par konstruktoru, tagad atpūšas gleznojot. Pats saka: “Deviņi amati, desmitais bads.”
ĢIMENE: precējies, sieva Biruta.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
