Viktorija Maksimova uz Aizkraukles pagastu pārcēlās pirms gada. Dzīve jaunā vietā nemulsināja, viņa ātri iedzīvojās un tagad popularizē savu iecienīto orientēšanās sportu. Viktorija ir izdarīga sieviete — viņa vienlaikus rūpējas par ģimenes vīriešiem, pilnveido sevi un izglīto citus. Svarīgākais, ka tas viņai izdodas viegli.
Jūt brīvību
— Kāpēc orientēšanās sports?
— Spilgtā atmiņā palikusi diena 5. klasē mācību gada sākumā. Pirmajā sporta stundā mūs uzrunāja kāda sieviete. Viņa stāstīja un aicināja pievienoties orientēšanās dalībnieku pulkam. Mani tas vilināja, jau bērnībā kopā ar mammu devāmies pastaigās pa mežu. Koku staltums, miers un klusums vienmēr man bijis tuvs un mīļš. Tā nu ar brāli pieteicāmies nodarbībām. Sākumā neko nesapratām, baidījāmies apmaldīties, tādēļ skrējām nopakaļ citiem. Nodarbības apmeklēju regulāri, ar laiku izpratu notiekošo, un tā lieta aizgāja. Sākums bija intensīvs, trenere uzreiz pieteica sacensībām. Tolaik gan vēl īsti neizpratu orientēšanās sporta patieso burvību.
Ar orientēšanos sportu turpināju nodarboties arī studiju gados. Lai nokļūtu uz lekcijām, iegādājos velosipēdu. Velobraukšana uzlaboja izturību, un skriet kļuva vieglāk. Pieteicos vairākos pusmaratonos un skriešanas seriālos, piemēram, “Stirnu buks”.
Orientēšanās sportā esmu viena, tas man patīk. Agrāk biju ļoti kautrīga, man nepatika, ja uz mani skatās. Sporta stundās un manēžā nevarēju pienācīgi rādīt sniegumu, viss labāk man padevās, kad neviens neskatījās. Skrienot un orientējoties mežā, es jūtos labi. Viss ir atkarīgs tikai no manis, tā ir lieliska iespēja pašapliecināties. Pierādīt sev, ka es to varu. Mežā jūtos brīva. Grūti izskaidrot, bet man patīk lasīt karti. Kad sapratu, ka spēju orientēties, sacensību azarts pieauga.
— Aizkrauklē aizvadīti pirmie orientēšanās pasākumi. Kādas atsauksmes?
— Labas. Pirmās orientēšanās sacensības rīkojām Aizkraukles sporta svētkos. Mazliet kļūdījāmies ar vietas izvēli, salīdzinot ar citām tās dienas aktivitātēm, bijām nomaļāk. Taču bija dalībnieki, kas mūs uzmeklēja, citi, braucot garām, apstājās un ieinteresēti vēroja. Biju izveidojusi labirintu, no malas varbūt nešķita grūti, taču, dodoties trasē, dalībnieki saprata, ka nāksies nedaudz galvu palauzīt. Šobrīd interese par orientēšanās nodarbībām nav liela, cilvēki ir pasīvi. Orientēšanās ir daudzpusīgs sporta veids, ar to var nodarboties mežā, pilsētvidē un pat telpās. Galvenais — nepieciešama karte un kontrolpunkti. Orientēties var iemācīties ikviens, priekšzināšanas nav nepieciešamas. Otro pasākumu rīkojām šonedēļ, Eiropas Sporta nedēļā. Domāju, lai rosinātu interesi, jāuzrunā skolēni. Varētu noorganizēt orientēšanās nodarbību sporta stundās. Plāni ir, jātiek tikai līdz realizācijai. Man patīk dalīties savās zināšanās. Tajā pašā laikā nelaižu garām iespēju pilnveidoties pati. Mācību centrā “Buts” apmeklēju grāmatvedības un projektu vadības kursus. Nākotnē vēlētos padziļinātāk apgūt angļu valodu. Tieši šajos kursos iepazinos ar meiteni, kura arī aizraujas ar orientēšanās sportu. Kopā nolēmām rakstīt projektu, lai iegūtu nepieciešamo inventāru, un tā arī sākās sacensību organizēšana.
Pacietību iemāca dēli
— Profesionālo darbību esi saistījusi ar ķīmiju. Kādēļ tāda izvēle?
— Vidusskolā viesojās studenti, kas prezentēja savu augstskolu. Topošie ķīmiķi uzdeva ar ķīmiju saistītus jautājumus, par pareizām atbildēm pasniedzot motivējošas balviņas. Skaļi izteikties nevēlējos, kautrējos, taču kādas pāris reizes roku pacēlu un atbildēju pareizi. Vēlāk secināju, ka zināju visas atbildes, jautājumi man šķita elementāri. Ķīmiju sapratu, man nevajadzēja stundām urbties grāmatās. Padziļināti mani interesēja organiskā ķīmija. Vēlējos izzināt, ko ēdu, kā pārtika tiek glabāta un kāds ir produktu sastāvs. Interese tikai auga, tādēļ pēc vidusskolas absolvēšanas Latvijas Universitātē studēju ķīmiju. Tas bija interesants laiks, ieguvu bakalaura un maģistra grādu.
Skolas laikā nebiju teicamniece, taču atzīmes bija labas. Par atzīmēm neiespringu, brīvo laiku pie grāmatām nepavadīju. Man nekad nav bijis svarīgi būt izcilniecei. Labprātāk pilnveidoju sevi, nevis atzīmes. Varbūt tādēļ dažreiz cilvēkiem rodas iespaids, ka esmu vieglprātīga. Patiesībā es vienkārši neiespringstu par nebūtiskām lietām.
Paralēli studijām sāku strādāt, pētīju sūnas. Pēc augstskolas nebiju pārliecināta, ko vēlos darīt tālāk. Apsvēru ceļošanu, brīvprātīgo darbu. Tad apjautu, ka esmu bērniņa gaidībās. Priecājos, ka mana dzīve mainījās tieši šādi.
— Kur rodi spēku, lai ar visu tiktu galā?
— Uz notiekošo raugos pozitīvi. Reizēm gribas kaut ko savu padarīt, bet nevaru — dēli neļauj. Bērni prasa daudz laika, esmu iemācījusies pieņemt realitāti un saprotu, ka viņiem mana uzmanība ir vajadzīga. Atslēdzos no pārējās pasaules un nododos puikām. Dēli man iemācījuši pacietību, tagad spēju atgriezties pie nodarbēm, kuras savulaik nācās pamest. Es zinu, ka agrāk vai vēlāk man būs laiks sev un saviem darbiem. Galvenais — lai nezūd apņēmība un gribasspēks rīkoties. Protams, reizēm nesanāk, taču lielākoties šī filozofija der.
Es ātri pierodu pie esošajiem apstākļiem. Pēc dabas esmu spontāna, lēmumus pieņemu ātri. Jaunākajam dēlam ir septiņi mēneši, vecākajam trīs gadi. Vecākais dēls mācās dārziņā, pāris stundas dienā man ir nosacīti brīvas. Pusdienlaikā izņemu dēlu no dārziņa, tad mēs visi dodamies izbraucienā ar velosipēdu. Šobrīd darāmā netrūkst, esmu aizņemta ar kāzu plānošanu un autovadītāja apliecības iegūšanu.
— Labas audzināšanas sekas vai ventiņu mentalitāte?
— Manu raksturu ietekmēja ģimenes apstākļi. Esmu vidējais bērns, man ir vecāks brālis un krietni jaunāka māsa, tādēļ ilgu laiku biju jaunākā ģimenē. Tēvs ātri atgriezās dzimtajā Krievijā, mamma bija ģimenes galva, vecmāmiņa palīdzēja, cik spēja. Kopš bērnības man ir liela atbildības izjūta, uzņēmos mājas darbus un ēdiena gatavošanu. Kopš tiem laikiem arī iegājies — es spēju, varu un daru. Man ir lielas darbspējas. Tas ir pašsaprotami, ka ir lietas, kas vienkārši jādara. Dzīve iemācījusi apmierināt citu vajadzības, taču, rūpējoties par apkārtējiem, svarīgi arī neaizmirst par sevi.
Vīru noskata internetā
— Ar ģimeni plānojat palikt Aizkrauklē?
— Esmu par to domājusi. Man šeit būs grūti atrast darbu. Ja vēlos profesionālo darbību arī turpmāk saistīt ar ķīmiju, tad ikdienā nāksies daudz laika pavadīt ceļā uz darbu. Dzīvei lielā pilsētā nav ne vainas, taču, līdzko iepazinu dzīvi laukos, sapratu, ka vēlos dzīvot nostāk no pilsētas drūzmas, tuvāk dabai. Esmu dzīvojusi Rīgas centrā, varu iejusties pilsētas ritmā, taču vairs to nevēlos. Man patīk, ja kaimiņi ir tālāk, ja tuvumā ir mežs, ūdens un lauki. Pagaidām vienīgā problēma ir pārvietošanās, taču, kad iegūšu apliecību, dzīve laukos kļūs vēl vieglāka un patīkamāka.
— Esi dabas bērns?
— Tā laikam sanāk. Arī dzīvē vienmēr tā iekārtojās, ka mežs un ūdens ir tuvumā. Dzīvojot Ventspilī, pilsētas nomalē, bieži devos garās pastaigās, galamērķis bija jūras krasts. Ar pirmo dēlu gadu dzīvojām Tukumā, tuvumā bija ezers. Tagad Aizkrauklē, kur netālu ir Daugava. Lai gan vienmēr esmu tiekusies un radusi mieru zaļumos, īstā lauku sētā pirmo reizi viesojos, kad man bija 20 gadu. Dzīvnieku radītās smakas mani mulsināja, taču jau tad sapratu, ka dzīvei laukos ir savs šarms.
— Dzīvojot Kurzemē, atradi vīru no Zemgales?
— Tas ir visai smieklīgs stāsts — iepazināmies iepazīšanās portālā “Tinder”. Neticēju, ka internetā var iepazīties ar kārtīgu puisi. Tā kā tobrīd biju viena, draudzene pirms aizbraukšanas uz ārzemēm manā telefonā lejupielādēja lietotni. Skatījāmies profilus, smējāmies, neticēju, ka ieraudzīšu cilvēku, kurš man šķitīs saistošs. Tad ieraudzīju Intaru. Pēc bildēm sapratu, ka mums ir kopīgas intereses — skriešana, pārgājieni. Sākām sarakstīties, izrādījās, arī raksturā esam līdzīgi. Pēc divu mēnešu sarakstes satikāmies un sapratām, ka nešķirsimies. Sākām plānot kopīgu dzīvi un bērnus. Bildinājuma gan nebija, mēs abi zinājām, ka reiz salaulāsimies. Tas nāca viegli un šķita tik pareizi. Tagad savām vientuļajām draudzenēm iesaku pamēģināt iepazīšanos internetā. Izrādās, tā var vīru atrast! Atklājās, ar Intaru bijām divreiz “tikušies” iepriekš, abi skrējām vienās un tajās pašās sacensībās.
Man patīk būt neatkarīgai, tas ceļ pašapziņu. Tagad, kad ir bērni, jāsāk domāt citādāk. Salaulāšanās šķiet pašsaprotama, taču, kad dzimtsarakstu nodaļā iesniedzām laulības pieteikumu, man bija grūti atzīmēt uzvārda maiņu. Neesmu ļoti pieķērusies savam meitas uzvārdam, man nav būtiski to saglabāt, taču notika kaut kāda aizture. Mainot uzvārdu, tomēr sanāk atstāt daļiņu no sevis. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Viktorija Maksimova.
Dzimšanas laiks un vieta: 1990. gada 9. oktobris, Rīga.
Ģimene: vīrs Intars, divi dēli.
Izglītība: beigusi Latvijas Universitāti, dabaszinātņu maģistra grāds ķīmijā.
Vaļasprieks: orientēšanās, pārgājieni, skriešana, riteņbraukšana, rokdarbi.
