Ziemassvētkus pirms 14 gadiem atcerēšos vienmēr.
Toreiz gatavojos Ziemassvētku vakaram. Lai svētku galds būtu bagātīgs, jau no agra rīta rosījos virtuvē. Pēcpusdienā darbiņi visi tikpat kā pabeigti, un pa virtuves logu ievēroju, kā mainās daba — kāds ārā skaistums! Noteicu tik — nost priekšautu! Un gāju pie mājniekiem, lai aicinātu fotografēties.
Aizgājām. Apkārt bija īsta pasaka! Tādu, tik lielu, sarmu nebiju redzējusi — vizuļojošs sapnis. Visi koki tik pārbagātas sarmas aplaimoti. Mazākās un pusaugu priedītes bija visskaistākās. Skujas tik ļoti kuplas, bet zaru gali saskrullēti kā caurulītes. Un eglītes — ai, cik skaistas! Mēs, cilvēki, lai arī kā censtos, tā izgreznot nespētu. Sarmots bija Ziemassvētku novakars un arī pārējās divas svētku dienas. Otro Ziemassvētku pēcpusdienā uzspīdēja saule, vēl izžilbinot sarmas briljantus.
Gribētu, lai arī šogad būtu sarmoti Ziemassvētki. Vēlu priecīgus svētkus saviem mīļajiem, radiem, draugiem, kaimiņiem. Lai laimīgi svētki mūsu veselības uzraugiem — Vietalvas ģimenes ārstei un viņas palīdzei! Prieka pilnus svētkus mūsu senioriem un ikvienam Vietalvas pagastā!
Skaidrīte Klauzele
Odzienā
Sarmotie mirkļi
Ziemassvētku vakars,
Kas drīz ciemos nāks,
Lai atnāk kā pasakā —
Vienā sudrabā,
Sarmotā burvībā.
Kad visapkārt nolīst sudraba lietus,
Pārvēršot visu sarmotā brīnumā.
Sarma — skaistākā dabas rota,
Un tikai ziemai tā dota.
Sarmā apkārt vizuļo viss —
Katra smildziņa un stiebriņš mazs,
Katra krūma sīkākais zars
Vizošu sarmu tur.
Un staltie bērzi — kā gleznā baltā,
Nav taču nekā skaistāka ziemā saltā.
Priežu skujas divtik kuplas —
Kā sudraba birstes.
Bet egles, kas Ziemassvētku prieku nes,
Mežu ielokos sarmotas — tās visas
Apbrīnas vērtas uz pasaules.
Par sarmotu eglīti sapņoju arī es…
Bet svētkos katram gribu novēlēt to —
Lai sarmotie mirkļi kā laimes pavedieni
Mūs visus kopā tur un sudrabo! ◆
