Pēc laikraksta “Staburags” 18. augusta numurā publicētā raksta “Pacients: cilvēki neapmierināti ar ģimenes ārstes darbu, taču klusē” ar mums sazinājās kāda daudzesiete (vārds uzvārds redakcijai zināms) un vēlējās paust viedokli vairāku pagasta iedzīvotāju vārdā.
Viņa pastāstīja, ka pārrunājusi rakstā aprakstīto situāciju ar kaimiņiem, un visiem viedoklis bijis līdzīgs, un viņi vēlējās to paust publiski. Daudzesiete pastāstīja, ka jau 21 gadu dzīvo šajā pagastā un visus šos gadus ir ģimenes ārstes Intas Ziediņas paciente. “Es daudzus gadus esmu strādājusi tirdzniecībā un esmu pārliecinājusies, ka ar cilvēkiem vajag sarunāties. Redzēju, kurš kādā omā atnācis un kā ar viņu runāt. Tas pats arī šajā darbā. Arī man ar dakteri bijušas visādas situācijas, taču, kopīgi visu pārrunājot, vienmēr esam atradušas abām pusēm pieņemamu risinājumu. Mani bērni mainīja ģimenes ārstu, un tieši daktere Ziediņa bija tā, kura atklāja, ka nav veikta viena no obligātajām potēm. Varēja par to celt skandālu, tā ir nopietna lieta. Neviens nav ideāls, un ikviens var kļūdīties, taču tas nav pamats cilvēku ķengāt avīzē. Man ir liela pieredze saskarsmē ar ārstiem — bieži esmu gulējusi slimnīcā, nācies kārtot invaliditāti, un, ja gribētu taisīt kašķi, varētu par daudziem ārstiem pastāstīt ko līdzīgu — kā viņi sarunājas ar pacientiem, caur puķēm prasot samaksu, nosaka nepareizu diagnozi vai nedod nosūtījumu. Bet kam tas vajadzīgs?”
Daktere Inta Ziediņa ir ļoti saprotoša, taču viņas lielākā problēma ir tā, ka viņa sev uzkrāvusi pārāk lielu darba un atbildības nastu, pieņemot pacientus Daudzesē, Sunākstē un tagad arī Jaunjelgavā. “Esam tikai cilvēki, situācijas ir ļoti dažādas. Atnāk kāds pacients, kuram ir slikts garastāvoklis, daktere ir nogurusi, visādi var gadīties, bet jāsaprot arī ārste. Viņa reizēm praksē ir līdz vēlam vakaram, darba ir daudz. Ne visi mēs varam būt ārsti. Lai izmācās tos sešus un vairāk gadus, tad redzēs, cik viegli ir strādāt!” saka daudzesiete un norāda, ka pagasta ļaužu lielākās bažas ir zaudēt savu ģimenes ārstu. “Ja viņa aizies, diez vai kāds te vietā nāks. Tie, kuriem ir mašīnas, aizbrauks pie ārsta citur, bet ko darīt pensionāriem, kuri nekur nevar aizbraukt? Atsūtīs mums te kādu reizi nedēļā, un ko tad?” ◆
