ANDREJS VAIVARS
Par to, kā varētu attīstīties ekonomiskā sadarbība starp Latviju un Krieviju, ir bijušas dažādas prognozes, ir veidoti dažādi scenāriji. Sliktākais no tiem — Latvija var pārvērsties no tilta starp austrumiem un rietumiem par ierakumu zonu. Reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā, Latvija bija viena no Eiropas Savienības (ES) valstīm, kas visaktīvāk iestājās par dažādu sankciju noteikšanu lielajai kaimiņvalstij. Vienlaikus valdības līmenī netika paredzēts, ka, saskaroties ar reālām eko-
nomiskajām sankcijām, Krie-
vija dos prettriecienu, pie-
mērojot embargo ES ražo-
tajai pārtikai. Faktiski nav bijis nekādu scenāriju attiecībā uz turpmāko iespējamo darbību.
Uz jautājumiem atbild uzņēmējs, zivju pārstrādes kompānijas “Brīvais vilnis” valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris.
— Reaģējot uz ES un ASV ieviestajām ekonomiskajām sankcijām, Krievija noteikusi pārtikas embargo. Kādu redzat situāciju šajā jomā?
— Ne ieviestās sankcijas pret Krieviju, ne noteiktais embargo neatrisinās sasāpējušo situāciju Ukrainā. Tas viss nekalpos par pamatu, lai Krievija nopietni nolemtu ietekmēt separātistus. Drīzāk šeit jārunā par saasinājuma radīšanu. Vispirms tika ieviestas sankcijas pret Krieviju, kam sekoja šīs valsts sankcijas pret Eiropu. Viss var nonākt līdz tam, ka Eiropa un Krievija pārtrauks vispār jebkādas attiecības. Savukārt, ja tā būs, jāņem vērā, kas var notikt tālāk. Nevar noliegt, ka Eiropa ir ļoti atkarīga no Krievijas energoresursiem un var rasties situācija, ka pieprasījums pēc tiem samazināsies, bet, kā zināms, tukšums jau nekur nepaliek, un tas nozīmē, ka būs lielāka vajadzība pēc citiem energoresursiem, bet tie jau būs dārgāki. Tātad produkcijas pašizmaksa būs augstāka.
Principā ieguvēji no tā visa būs Ķīna un ASV. Redz, šo saasinājumu rezultātā pasaule tiks sadalīta divās lielās nometnēs. Vienu no tām komandēs ASV, bet otru — Ķīna. ASV savā paspārnē paņems Eiropu, bet Ķīna — Krieviju un vairākas citas trešās pasaules valstis.
— Nereti izskanējis, ka, aktīvi atbalstot sankcijas pret Krieviju, Latvija varētu būt pieļāvusi kļūdu. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
— Varu piekrist. Paskatieties uz zviedriem un somiem — viņi neskrien vilcienam pa priekšu. Jāņem vērā, kāda situācija var izveidoties tālāk. Mūsu ražotāji vēlas no Eiropas prasīt kompensācijas par to, ka ES ieviesto sankciju rezultātā ir sankcijas pret mums pašiem. Savukārt Eiropa mums tagad bez problēmām var pateikt — kāpēc jūs prasāt kompensācijas, ja jau uzstājāt uz sankcijām Krievijai? Vienkārši sakot — paši prasījāt dabūt pa galvu, paši arī dabūjāt.
— Cik lielā mērā varat piekrist tam, ka daļa Latvijas uzņēmumu faktiski neko nav mācījusies no savulaik piedzīvotās Krievijas krīzes, respektīvi, nav ņēmuši vērā, ka Krievija nav partneris, ar kuru varētu normāli sadarboties?
— Tas ir koks ar diviem galiem. Manis vadītais uzņēmums “Brīvais vilnis” ir mācījies no kādreizējās Krievijas krīzes, un mums ir strikti noteikts, ka Krievijas tirgus noieta jomā nedrīkst dominēt. Šobrīd mēs eksportējam uz Krieviju 26% no visas savas produkcijas.
Tajā pašā laikā te ir stāsts par to, ka valsts ir tā, kas saņem nodokļus no uzņēmējiem. Un tas nozīmē, ka valstij vajadzētu palīdzēt ieteikt, ko un kā darīt, un valstij vajadzētu rūpēties, lai tās uzņēmēji pelnītu. Protams, ir slikti, ka ir uzņēmumi, kuru saražotā produkcija 80 līdz 90% apmērā tiek eksportēta tieši uz Krievijas tirgu. Tomēr ir uzņēmumi, kuriem citādāka situācija nemaz nav iespējama. Piemēram, auto pārvadātāji ir pat ļoti “piesieti” pie Krievijas tirgus. Šādiem uzņēmumiem atrast citus sadarbības tirgus ir ļoti grūti. Ir produkcijas veidi, kas ir pieprasīti tikai Krievijā. Savukārt valstij no budžetā iekasētajiem līdzekļiem vajadzētu veidot noteiktus uzkrājumus un uzņemties vadošo lomu. Mēs, uzņēmēji, maksājot valstij nodokļus, gaidām, ka tā mūs arī “piesegs” kā lielākais, gudrākais, spēcīgākais partneris. Taču tā norobežojas no visa. Valsts aprobežojas tikai ar nodokļu iekasēšanu un budžeta pārdali.
— Vai uzskatāt, ka ražotājiem, kuru produkcija 80 līdz 90% apmērā tikusi eksportēta uz Krieviju, būtu jāmaksā jebkādas kompensācijas saistībā ar minēto pārtikas embargo? Vai arī šādām kompānijām pašreiz radušās problēmas nevar uzskatīt par biznesa risku, ko tās ir apzināti izvēlējušās?
— Tas ir labs jautājums. Skaidrs, ka atbalsta finanšu resursus nevajag dot visiem ražotājiem. Tā vietā ir jāizvērtē, kuri ir stratēģiski svarīgi uzņēmumi, proti, kuru glābšana ir ļoti svarīga, jāatbalsta tie uzņēmumi, kuri ir maksājuši nodokļus, kuru produkcija ir unikāla, kuriem ir lielākas izdzīvošanas perspektīvas. Protams, jāņem vērā, ka šobrīd pēc atbalsta skries arī tie uzņēmumi, kas patoloģiski nemaksā nodokļus, tie, kas ražo nekvalitatīvu produkciju, un tie, kas ir ignorējuši visas prasības. Citiem vārdiem sakot, šis jautājums jārisina selektīvi. Visus atbalstīt nevajag — tā vietā jāatbalsta tie, kas ir kvalitatīvi un godprātīgi.
— Vai paredzat pārtikas uzņēmumu bankrotu Latvijā?
— Bankroti katrā ziņā būs. Piemēram, tiem uzņēmējiem, kas darbojas piena nozarē, kam ir govju fermas, šķiet, ka būs maksātnespēja. Lietuva ir pārtraukusi piena importu. Tas nozīmē, ka teorētiski būtu jālikvidē puse fermu. Piena nozarē fermu bankroti ir garantēti — tas nu ir skaidrs.
Savukārt, runājot par zivju pārstrādes nozari, jāteic tā — ja nākotnē sankcijas skars arī konservus, Latvijā ir apmēram puse zivju pārstrādes uzņēmumu, kam 90% produkcijas tiek realizēta Krievijas tirgū. Tātad pusei šādu uzņēmumu būs maksātnespējas draudi, un es domāju, ka daļa arī bankrotēs.
Kāda palīdzība no valsts, jūsuprāt, šobrīd būtu jāsniedz uzņēmējiem, ņemot vērā pašas valsts reālās iespējas?
— Kā jau teicu, daļa piena ražotāju ir uz maksātnespējas robežas. Savukārt Latvijā esošās sausā piena pārstrādes jaudas ļauj visu lieko pienu pārstrādāt un piedāvāt to biržā. Tādēļ vēl būtu jāvienojas tā, lai zemnieki varētu par pienu saņemt ievērojami zemāku cenu, nekā tā vispār ir bijusi. Jādarbojas tā, lai runa būtu par izdzīvošanu, nevis lielas peļņas gūšanu. Būtu jāorganizē, lai zemnieks savu pienu var pārdot biržā, vienlaikus piemaksājot viņam no valsts budžeta, lai viņš būtu konkurētspējīgāks. Tādā veidā valsts varētu saglābt infrastruktūru, piena ražotājus un visu pārējo. Tas būtu viens no veiksmīgākajiem risinājumiem. Paralēli tam, runājot par piena pārstrādātājiem, uzreiz jāizlemj, ka uz attiecīgajām valstīm humānās palīdzības veidā jāaizsūta kvalitatīvie piena produkti, kā arī jāizvērtē perspektīvie tirgi. Piemēram, Vidusāzijā, Uzbekistānā, kur pazīst mūsu produkciju. Samazinot nodokļu slogu kaut vai darbaspēkam, varētu daļēji kompensēt zaudējumus nozarei. Tomēr jebkurā darījumā ir “jāiet cauri”, lai saprastu, kuriem uzņēmumiem jāsniedz atbalsts, bet kuriem — ne. Ja tas izdosies un infrastruktūra tiks saglabāta, mēs pēc noteikta laika varēsim atgriezties šajā tirgū. Savukārt, ja infrastruktūras nebūs, ja mūsu ražošanas infrastruktūra tiks sagrauta, atlikušie nozarē strādājošie uzņēmumi nespēs saražot tik, cik nepieciešams. ◆
