Aizkraukliete Ausmas kundze sašutusi par Aizkraukles pagasta kapos apglabāto vientuļo cilvēku nesakoptajām kapu kopiņām.
Aizkraukliete Ausmas kundze sašutusi par Aizkraukles pagasta kapos apglabāto vientuļo cilvēku nesakoptajām kapu kopiņām. Tās ir blakus atkritumu izmešanas vietai, vairākas kopiņas ieaugušas zālē un iegrimušas zemē. Daudzviet vairs nav ne kapa vietas, ne krusta. Kam jārūpējas par vientuļo cilvēku apglabāšanu un viņu kapu kopšanu?
Par vientuļajiem cilvēkiem Aizkrauklē, tāpat kā citur, rūpējas sociālais dienests.
Rūpējas par dzīvajiem
Stāsta Aizkraukles novada sociālā dienesta vadītāja Ināra Gaile:
— Aizkraukles pilsētā patlaban ir ap 90 vientuļu un slimu cilvēku. Mēs par viņiem rūpējamies. Pēc deklarācijas izpildīšanas palīdzam samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, maksājam arī par medikamentiem, daudziem ir savi aprūpētāji.
Kad mūsu aprūpējamais aiziet mūžībā, viņu pēdējā gaitā izvada Rutas Strautiņas individuālā uzņēmuma “Rituālie pakalpojumi” darbinieki. Par vientuļnieku apglabāšanu mums ar šo dienestu ir vienošanās. To, kur pilsētas vientuļajiem ļaudīm ierādīt kapavietu, izlēmusi Aizkraukles pagasta vadība, jo kapsēta ir pagasta teritorijā.
Sociālais dienests, kā noteikts likumā, rūpējas par cilvēkiem pirms aiziešanas mūžībā, kā arī gādā, lai viņus godam apglabātu. Līdzekļu viņu kapu kopšanai mums nav, jo tas vairs nav mūsu pienākums.
Pēkšņi uzrodas radinieki
No pieredzes zinu, ka drīz vien pēc bērēm arī vientuļniekam uzrodas kāds radinieks. Vientuļie cilvēki, kuriem ir privatizēts dzīvoklis, to parasti kādam novēl. Domāju, šim cilvēkam vai ģimenei tad arī vajadzētu rūpēties, lai aizgājēja kapu kopiņa neieaugtu zālē un nepaizzustu pavisam.
Diemžēl pensionāri, dzīvokli novēlot kādam attālam radiniekam vai draugam, nezina, ka mantas novēlēšanas gadījumā būtu jānoslēdz arī uztura līgums, kurā var paredzēt, kas mantiniekam darāms gan pensionāra dzīves laikā, gan pēc viņa nāves. Piemēram, kopt kapu un uzlikt apmalīti vai plāksnīti.
Uz viņas kopiņas allaž ziedi
Šajos gados, kopš strādāju sociālajā dienestā, tikai divas vientuļās pensionāres savus dzīvokļus atstāja pilsētai. Viena no viņām — Maigas kundze — bija mūsu aprūpē un visu izdarīja godprātīgi. Sirmā kundze aiziešanai mūžībā sagatavojās apbrīnojami mierīgi, visas šīszemes problēmas risinot kopā ar mums. Viņai bija suns un kaķis, kurus saimniece pirms došanās uz Neretas slimnīcu lūdza iemidzināt. Maigas kundze savām draudzenēm atstāja pa piemiņas veltei, nekas nepalika nepadarīts.
Uz viņas kapa kopiņas Aizkraukles kapos vienmēr ir ziedi, jo cilvēki, kuri viņu pazina, neaizmirst kundzes labestību un dzīves gudrību. Pie Maigas kundzes kapa bieži brauc arī viņas bijusī aprūpētāja.
Pat māti nepavada…
Vēl viens stāsts. Sociālajā mājā dzīvoja kāds pensionārs, kura māte bija Pļaviņu veco ļaužu pansionātā. Kad viņa nomira, pat dēls nebija mātes bērēs. Viņu apglabāja Strautiņas kundzes dienesta darbinieki.
Drīz vien mūžībā aizgāja arī dēls. Arī viņu apbedījām tāpat kā visus vientuļniekus. Pēc mēneša pēkšņi nezin no kurienes uzradās šī vīra māsīcas un sacēla lielu skandālu, ka viņām par radinieku nāvi nav ziņots un kur palikusi viņu manta? Taču kā mēs par šiem radiem varējām zināt, ja nevienā dokumentā ne māte, ne dēls nebija par viņiem neko norādījuši?
Pēc nāves arī vientuļniekiem uzrodas mantinieki, bet par kapavietas sakopšanu reti kurš no viņiem domā. Ir gadījumi, kad paši vecie ļaudis sakrāj naudu apmalītei vai plāksnītei un par to pasaka aprūpētājai vai mūsu dienesta darbiniekiem. Tad nelaiķa griba vienmēr tiek izpildīta. To var redzēt arī Aizkraukles kapsētas nokalnītē, kur šie cilvēki atdusas.
Mūžībā aizgājušos nešķiro
Par vientuļo aizkraukliešu apbedīšanu stāsta individuālā uzņēmuma “Rituālie pakalpojumi” īpašniece Ruta Strautiņa:
— Mūsu dienesta darbinieki nešķiro, vai mūžībā jāizvada vientuļš cilvēks vai tāds, kuru pavada daudzi sērojošie. Ja arī ir tikai daži pavadītāji vai pat nav neviena, mēs kapa kopiņu kā visiem nospraužam ar egļu zariem, uzliekam arī ziedus un iededzam sveces. Arī izvadīšanas ceremonija ir svinīga. Nupat nopirkām jaunu katafalku, un tajā pēdējā ceļā vedīsim visus, arī tos, kuru tuvinieki jau aizsaulē un par kuriem rūpējas tikai sociālā dienesta darbinieki.
Pilnībā piekrītu Ausmas kundzei, ka vientuļo cilvēku atdusas vieta Aizkraukles kapsētā ir nemīlīga, tuvu atkritumu kaudzei. Taču mēs viņus apglabājam tur, kur mums norāda kapu uzraugs.
Divreiz gadā sakopj
Vientuļo cilvēku apglabāšanas vietu kapsētā izvēlējušās Aizkraukles pagasta amatpersonas. Pagasta pārvaldes vadītāja Jāņa Bāliņa viedoklis:
— Šiem cilvēkiem jāatdusas vienuviet, tomēr mēs nevaram izvēlēties, piemēram, kapu centru. Ja viņu nekoptās kopiņas būs tur, kādi tad kapi izskatīsies? Būtiski arī tas, ka tagad vientuļo cilvēku kapavietas ir reģistrētas un katram, kurš vēlas zināt, kur kāds atdusas pat bez piemiņas zīmes, mēs varam kapu parādīt. Atkritumu izmešanas vietu, kura tur ir tikai dažus gadus, regulāri sakopjam, un tā ir labu gabaliņu no kapu kopiņām.
Kundze no Aizkraukles pilsētas veltīgi uztraucas. Es pats bieži esmu kapos, un, manuprāt, nekā slikta šajā nokalnītē nav. Ja kāds aizgājējs apbedīts ziemā, tad pavasarī, kad sasalusī zeme atkūst, kapu kopiņas mēdz deformēties. Par kopiņām, kurām nav aprūpētāju, gādā Aizkraukles pagasta algoto darbu strādnieki. Viņi kapus kopj divreiz gadā — sakārto kopiņas, nolīdzina zemi un nopļauj zāli, veido celiņus.
***
Kādi Aizkraukles kapi ir tagad? Nekoptas ir daudzas kopiņas pat kapu centrā, ainavu bojā arī ziemā nosalušie bukši. Vientuļo aizgājēju nokalnītē kuplo gara zāle. Pat plāksnītes un apmalītes tajā ieaugušas. Vien krustiņi redzami. Tomēr vairākas atdusas vietas sakoptas un atšķiras no pārējām. Bāliņa kungs apgalvo, ka šo vietu pagasta sabiedrisko darbu veicēji sakārto rudenī un pavasarī, taču šopavasar viņi acīmredzot te vēl nav bijuši.
