Rīt beidzot sitīs tā stunda, kad mēs ar Indriķi sāksim jaunu dzīvi — par godu talkai no krājējiem un vācējiem beidzot esam nolēmuši kļūt par brīviem un kārtīgiem cilvēkiem. Metīsim visu lieko ārā.
Iedomājieties, Indriķis savā lētticībā savulaik sāka krāt tukšas plastmasas pudeles, jo kaut kur bija dzirdējis, ka tās par simbolisku samaksu varēs nodot. Gaidīja, gaidīja, kamēr vairs nevaram ieiet pagrabā —
pudeles skrien virsū. PET pudeļu rūpnīca Jelgavā gan uzcelta, arī pudeles par simbolisku samaksu pieņem, tikai mēs dzīvojam nepareizā pilsētā, kurā tādu pieņemšanas punktu nav. Man jau arī tas taupīgums teju vai no Indriķa pārņemts — es nevaru tikt vaļā no plastmasas maisiņiem. Nu nenesīšu mājās sīpolus, ābolus un citronus bez iesaiņojuma! Pēc Eiropas Komisijas aptuvenām aplēsēm, pirms pāris gadiem Latvijā viens iedzīvotājs izmantojis 466 vienreiz lietojamos maisiņus gadā. Man gan šķiet, ka es šo rekordu pārsniedzu. Bet nesaprotu tikai vienu — kā es varēju izaugt laikā, kad tādu maisiņu vispār nebija? Interesanti, kur mēs iesaiņojām ābolus un kartupeļus? Kā mēs tos nogādājām mājās? Vai ripinājām? ◆
