Jāni Draudavu vietalvieši mīļi sauc par Draudavtēvu un stāsta, ka vecais vīrs vienmēr bijis laipns un atsaucīgs, pagasta iedzīvotāju labi ieredzēts. Vīrs, kuram vienmēr svarīgs bijis labi padarīts darbs un dzimtās mājas.
Jāni Draudavu vietalvieši mīļi sauc par Draudavtēvu un stāsta, ka vecais vīrs vienmēr bijis laipns un atsaucīgs, pagasta iedzīvotāju labi ieredzēts. Vīrs, kuram vienmēr svarīgs bijis labi padarīts darbs un dzimtās mājas.
Vai ārzemēs dzīve labāka?
— Esat dzimis vietalvietis?
— Esmu dzimis Draudavās, kuras tolaik gan bija Aiviekstes pagastā, tagad Odzienā. No šī ciema nosaukuma cēlies arī mūsu dzimtas uzvārds. Īstais uzvārds gan ir Draudavietis, taču, laikiem mainoties, mainījusies arī vārda galotne. Domāju, ka es un mans dēls Latvijā esam vienīgie, kuriem ir šis uzvārds. Mūsu ģimene ir īsta latviešu dzimta, jo neviens cittautietis tajā nebija ieprecējies, tikai tagad mazmeitas vīrs ir itālis, un viņa dzīvo Itālijā. Man gan tas diezko nepatīk, jo kas gan tajā Itālijā labāks nekā Latvijā.
Pats nekad neesmu vēlējies pamest dzimteni. Es jau kara laikā domāju: ne soli projām no Latvijas, ne uz austrumiem, ne rietumiem. Un liktenis mani sargāja, represijas neskāra, bēgļu gaitās doties nevajadzēja. Arī tagad saku — vislabāk ir Latvijā. Draugs, ar kuru skolā kopā mācījāmies, gan kara laikā devās bēgļu gaitās un nu dzīvo Austrālijā. Gandrīz katru vasaru brauc uz Latviju un apciemo arī mani.
Neaizstājamos karā nesūta
— Vai jūs arī karojāt?
— Esmu dienējis Latvijas armijā, bet ne krievu, ne vācu pusē neesmu karojis. Pēc Pļaviņu ģimnāzijas beigšanas 18 gadu vecumā brīvprātīgi pieteicos dienestā Latvijas armijā. Toreiz bija jādienē pusotru gadu. Tajā laikā sākās somu—krievu karš. Tad gan nodomāju — būtu labāk sēdējis mājās, citādi vēl aizsūtīs uz Somiju karot. Tas toreiz likās ļoti bīstami, bet Latvija karā neiesaistījās. Somi gan mums pārmet, ka negājām toreiz palīgā, bet ko mēs varējām iesākt, ja pat tādas lielas valstis kā Zviedrija un Anglija nepalīdzēja.
Kad sākās Otrais pasaules karš, sūtīšana uz fronti bija atkarīga no komisāriem un karojošās puses karaspēka tuvuma. Taču cilvēki, kuri toreiz bija nodarbināti mežrūpniecībā, likās neaizstājami abām varām. Arī es kara laikā strādāju mežā, savu darbu veicu labi, normas izpildīju, un mani karot nesūtīja. Taču, ja kara komisārs mūsu priekšniecībai prasīja karavīrus, kāds bija jāsūta. Tad frontē nokļuva tie, kuri slinkoja. Vajadzēja godīgi strādāt, tad nebija jākaro ne krievu, ne vāciešu pusē.
Reizēm krievu komisāri pat tirgū karavīrus vervēja. Noskatīja jaunākos un veselīgākos un aicināja līdzi. Puiši gan taisnojās, ka strādā frontei vajadzīgā nozarē, bet komisārs prasa — kā tu vari strādāt, ja darba laikā esi tirguslaukumā?
Lūkojas uz dzimto pusi
— Visu mūžu esat pavadījis dzimtajā pusē?
— Pēc Ogres arodskolas, kurā esmu pirmā izlaiduma absolvents, strādāju mežniecībā Ogres rajona Mētrienā, bet domāju, kā tikt atpakaļ, tuvāk Vietalvai, Draudavām. Kad nomira vietējais mežsargs, varēju pārcelties uz šejieni. 13 gadu nodzīvoju un nostrādāju mežniecībā Vesetniekos. Taču man gribējās savu māju, tāpēc nopirku veco krogu, kur tagad dzīvoju.
— Pie mājas ir piemiņas plāksne. Te laikam kāds ievērojams cilvēks dzīvojis?
— Te savlaik dzimis bezzemnieku padomes priekšsēdētājs Jānis Kļaviņš. Viņš laikam vēlāk strādāja diplomātiskajā korpusā. Sieva stāstīja, ka reiz viens vīrs atbraucis un teicis, ka dzimis šajā mājā. Meklējis savu istabu, kādu uzrakstu uz sienas. Viens otrs vietalvietis saka — met to plāksni nost, bet es atbildu — kas uzlika, tas lai noņem. Man tā netraucē. Tas ir vēsturisks fakts, lai arī kāda vēsture bijusi.
— Daudz esat pieredzējis savā ilgajā mūžā?
— Astoņdesmit gados esmu redzējis, kā Vietalva aug un attīstās, izaug jauna cilvēku paaudze. Daudzus notikumus, par kuriem nu raksta grāmatās, pats esmu piedzīvojis. Vietalvas apkaimē dzīvojuši un darbojušies sabiedrībā pazīstami cilvēki, risinājušies vēsturiski notikumi. Te kādreiz dzīvoja slavens mācītājs Andrievs Niedra, esmu izlasījis visus viņa darbus. Mana sieva, arī dzimusi vietalviete, bija par mani vecāka, viņa Niedru satika klātienē, mācītājs viņu baznīcā kristīja. Gribētu izlasīt arī, ko par Vietalvu raksta Emīlija Prūsa grāmatā “Gaismu sauca, gaisma ausa”, bet vairs nav spēka.
Ar lāpstu nav aršana
— Esat piedzīvojis Ulmaņlaikus, padomju gadus un tagad neatkarīgu Latviju. Kurā laikā dzīvot bija vieglāk?
— Badu nemirām nekad, tomēr teikšu atklāti — krievu laikos bija labāk nekā tagad. Visiem bija darbs, garantēti ienākumi. Protams, par naudu ne vienmēr varēja nopirkt to, ko vajadzēja vai gribējās, taču nenācās uztraukties par tādām materiālajām grūtībām, kādas ir šobrīd. Kad Latvija atguva neatkarību, sākumā likās — būs labi, tikai vēlāk cilvēki saprata, cik grūti tomēr būt patstāvīgiem un neatkarīgiem.
Daudzi atguva senču īpašumus, bet ko tas dod, ja nevar tos apstrādāt. Tad labāk lai ir kopīpašums, bet iekopts, nevis krūmiem aizaudzis. Atceros, savlaik cilvēki ar pushektāru zemes dzīvoja labāk nekā tie, kuriem tagad ir simts hektāru. Deviņdesmito gadu sākumā arī man piedāvāja atgūt tēva zemi Draudavās, bet ko es tur darīšu? Man jau bija vairāk nekā septiņdesmit gadu un viena lāpsta. Godmanis savlaik pareizi pateica: kam tikai lāpsta vien, tas lai zemi neprasa.
Gandarījums par labu darbu
— Pensionāriem klājoties visgrūtāk. Kā iztiekat?
— Pēdējos gados pensija kļuvusi lielāka, un ar to pilnīgi pietiek. Esmu paēdis un apģērbies, īpašu netikumu, kam būtu jātērē liela nauda, man nav. Pa krogiem nestaigāju, nedzeru, tikai pīpēju. Kā sāku kara laikā, tā nekādi nevaru atmest, kamēr cigareti izsmēķē, var uz mirkli apsēsties un atpūsties.
— Par ko dzīvē bijis vislielākais gandarījums?
— Par labi padarītu darbu. Kaut vai par izravētu dārzu. Kaut tajā tikai desmit vagu, ir gandarījums, ka esmu spējis to paveikt.
Mūža lielāko daļu esmu darījis smagu darbu — mežā, lauku brigādē kolhozā. Taču tāds darbs man patīk labāk nekā sēdēšana kantorī vai krāmēšanās ar papīriem. Saistībā ar labu darbu par mani arī avīzēs rakstīja, tā ka šī nebūs pirmā reize.
Arī pensijā aizejot, neesmu sēdējis, rokas klēpī salicis. Strādāju dārzā, ir ko darīt arī mājā un sētā. Tikai kustības vairs nav tik veiklas, un neesmu tik ātrs, bet pats tieku ar visu galā. Pats pļauju zāli ap māju, nopļauto gan nav kur likt. Agrāk vēl sienu varēja pārdot, tagad nevienam nevajag, bet pašam lopu nav. Draugs saka: ja pievestu klāt, kāds paņemtu, bet kur tad es savā vecumā vēl kādam sienu varu pievest! Labi, ja līdz veikalam varu aiziet.
Visā saskata labo
— Vai pats vēl avīzes lasāt?
— Tikai radio klausos. Nav jēgas pasūtīt avīzes, radio ziņas raida katru stundu. Pietiek, lai zinātu, kas pasaulē notiek. Agrāk skatījos arī televīziju, bet nu vairs ne. Nav laika tā dīkā sēdēt un skatīties, vienmēr kāds darbiņš darāms. Radio jau var klausīties arī strādājot.
— Vietalvieši jūs raksturo kā labu, atsaucīgu cilvēku.
— Vienmēr esmu centies visās lietās saskatīt labo. Savā ilgajā mūžā tiešām neesmu ieguvis nevienu ienaidnieku. Pa ceļu ejot, nevienam nav kauns acīs skatīties, jo zinu, ka esmu godīgi dzīvi nodzīvojis. Ar sievu saticīgi piecdesmit gadu kopā nodzīvojām. Nu viņa jau vairāk nekā desmit gadu aizsaulē.
Ilgdzīvotāju dzimta
— Jums vakar bija 85. dzimšanas diena. Kāds ir ilgdzīvošanas noslēpums?
— Mūsu dzimtā bijuši vairāki ilgdzīvotāji. Mātes dokumentos rakstīts, ka viņa nodzīvojusi līdz 104 gadu vecumam, kaut gan pārliecības par to nav. Ilgi dzīvojot, gadu skaits sajūk, un, arī varām mainoties, vajadzības gadījumā dokumentos kādreiz mēdza kaut ko pamainīt. Taču māte skaidri atcerējās 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules karu, piedzīvoja Ulmaņlaikus, Otro pasaules karu un padomju gadus, nomira 1981. gadā. Vecaistēvs un tēva brālis arī nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem. Acīmredzot ilgdzīvošana ir iedzimta. Dzīvību uztur arī kustības un darbs.
Līdz septiņdesmit gadiem to vecumu tā īpaši nejūt. No septiņdesmit līdz astoņdesmit gadiem pamazām sāc just, kā ripo uz leju, bet pēc astoņdesmit jau esi kļuvis par invalīdu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Draudavs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1920. gada 17. jūnijs, Aiviekstes pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Ogres meža arodskolā iegūta meža uzrauga profesija.
DZĪVESVIETA: Vietalva.
ĢIMENE: dēls Jānis, strādā uzņēmumā “Rīgas piensaimnieks”, mazmeitas Inetas ģimene dzīvo Itālijā.
VAĻASPRIEKS: ogošana.
