Aizkrauklietes Ilzes vīrs Ivars (abiem vārds mainīts) deviņdesmito gadu vidū negaidīti saslima ar vēzi. Slimība vēl nav pievārēta, bet abi ar to cīnās.
Aizkrauklietes Ilzes vīrs Ivars (abiem vārds mainīts) deviņdesmito gadu vidū negaidīti saslima ar vēzi. Slimība vēl nav pievārēta, bet abi ar to cīnās. Vīram nezinot, Ilze nedaudz par to piekrita pastāstīt “Staburagam”.
— Vasaras vidū Ivars sāka sūdzēties par sāpēm vēderā. Aizgāja pie ķirurga, kurš labajā sānā sataustīja nelielu veidojumu, un nosūtīja vīru uz Gaiļezeru.
Sāpes Ivaram kļuva arvien stiprākas, īpaši naktīs. Kad viņš ieradās klīnikā, nekādai izmeklēšanai vairs nebija laika. Ivars pieprasīja tūlītēju operāciju, bet nodaļas vadītāja, pieredzējusi ārste, vispirms gribēja konsultēties ar kolēģiem. Visi kā viens bija par to, lai izmeklētu un tikai tad operētu. Ivars lūdza negaidīt, parakstīja dokumentu, kurā izteica savu kategorisko vēlmi, un ārste nolēma riskēt. “Lai būtu, kas būdams, vēl lielākas sāpes man nebūs. Ja tā jācieš, tad dzīvot nav vērts,” pirms operācijas sacīja vīrs.
— Jūsu vīram ir zarnu vēzis, par laimi, lokalizējies vienviet. Analīžu rezultāti būs zināmi pēc vairākām dienām, bet, šķiet, audzējam metastāžu vēl nav, — pēc operācijas pavēstīja ārste.
Atlabšana notika apbrīnojami ātri, sāpju vairs nebija, un Ivars uzticējās ārstei, lietoja izrakstītos medikamentus, pat staru un ķīmijterapija nebija vajadzīga. Regulāri brauca uz pārbaudēm un pāris gados atlaba pavisam.
Tagad viņam vēzis ir balsenē. Tā ir tā saucamā otrreizējā saslimšana. Operācijas nebūs, vīram jau tuvu septiņdesmit, un brīžiem šķiet, ka viņam nav vairs prieka dzīvot. Pagājušajā gadā pēc infarkta pēkšņi mūžībā aizgāja viņa Gaiļezera klīnikas ārste, un tas vīru sagrāva visvairāk.
Es, dēls, vedekla un mazbērni jūtam, ka mūsu ģimenes galva sāk padoties, un nezinām, kā kuru reizi izturēties. Viņam nepatīk, ka rūpējamies par viņa labsajūtu vairāk, nekā, viņaprāt, vajadzētu. Bet mēs gribam viņu stiprināt, ne tikai žēlot. Dažkārt, kad dienas gaišākas un garastāvoklis viņam labāks, viss liekas kārtībā. Taču slimība sasniegusi jau trešo stadiju. Iespējams, laika palicis maz. Mēs nekad par to nerunājam, un tas man sāp visvairāk.
