Ne reizi vien sabiedrībā uzplaiksnī diskusijas, kam vajadzētu uzcelt pieminekli. Domāju, to vispirms vajadzētu sievietei. Ļoti daudzas vienas audzina bērnus un kuļas pa dzīvi, kā māk.
Ne reizi vien sabiedrībā uzplaiksnī diskusijas, kam vajadzētu uzcelt pieminekli. Domāju, to vispirms vajadzētu sievietei. Ļoti daudzas vienas audzina bērnus un kuļas pa dzīvi, kā māk. Viņas nedrīkst atļauties būt vājas.
Nesen sarunā kādā izmisusi sieviete vaicāja: “Nu pasaki, kā lai dzīvoju? Vīrs aizskrēja pie jaunākas, pametot mani ar diviem bērniem! Alimentus no viņa pieprasīt nav iespējams, jo oficiāli nekur nestrādā. Tiesa, slinks viņš nav, piepelnās pie bagāta uzņēmēja, bet ej nu pierādi, ka tas tā! Vīram labi draugi tiesībsargājošās iestādēs, kā padzird par kādu kontroli, tā brīdina!”.
Tā viņa viena mokās, strādā divos darbos, jo kauns iet lūgt naudu pagastā. Citas sievietes varbūt nopūtīsies un teiks: “Laimīgā! Vismaz nesēž uz kakla!”.
Vai katru nedēļu “Staburaga” policijas hronikā ir ziņas, ka vīri iekausta sievas. Nekas jau nemainās, varbūt kāds pēc policistu ierašanās uz mirkli pierimst, līdz atkal tiek pie naudas, un sākas viss no gala.
Šodien ziedu tirgotājiem darba pilnas rokas — lai gan oficiāli svētki nav svinami, Sieviešu dienas tradīciju diemžēl (vai par laimi — kā nu kuram) nekā neizdodas iznīdēt. Un varbūt tā arī ir labi. Kaut mirkli kāda atcerēsies, ka ir sieviete.
