Galvenā aktualitāte joprojām ir karstums. Ja pārmēru, ir grūti un jābūt uzmanīgiem, lai izsargātos no pārkaršanas.
Ja cilvēks ir vesels, karstumu paciest ir vieglāk. Mazi bērni un vecāki cilvēki ir lielākā riska grupa šajā laikā. Galvenais, jālieto daudz šķidruma, lai kompensētu to, ko organisms zaudē. Ar bērniem šajā ziņā ir grūtāk, jo no pieredzes zinu, ka viņi negrib daudz dzert, tāpēc jācenšas mazuļiem piedāvāt padzerties biežāk, kaut vai pa malciņam.
Domāju, ka vairums cilvēku vairs tik vieglprātīgi neizturas pret savu veselību karstā laikā, bet daļa tomēr neizprot situāciju un neuzklausa padomus. Līdz šim Aizkraukles medicīnas centra bērnu nodaļā, kur strādāju, nav bijis neviena smaga gadījuma, kad mazulis cietis no pārkaršanas. Acīmredzot vecāki ir saprātīgi. Ar dažādiem krēmiem un citiem aizsarglīdzekļiem savā praksē gan neaizraujos. Ja darba dēļ ir vairāk jābūt saulē, tad tos var izmantot. Galvenais ir atvēsināties, ģērbt gaišu un pēc iespējas plānāku apģērbu.
Joprojām diskutē par aizvadītajiem Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kad mazajiem pašdarbniekiem ilgstoši vajadzēja dziedāt un dejot karstumā un saulē. Mana mazmeita arī dejoja svētkos, un es kopā ar ģimeni noskatījos deju koncertu Rīgā. Protams, bērniem nebija viegli. Man viņu bija žēl, un es domāju: kā dejotāji var izturēt biezajos tautastērpos? Tomēr par spīti visam bērni tik un tā dancoja ar azartu. Man allaž patīk šie svētki. Tajos viss aizkustina līdz asarām.
Nav jau jābūt ārstam, lai saprastu, ka tik liels karstums ir risks veselībai. Iespējams, sasirgušo bija daudz vairāk, nekā mēs zinām, bet lielākas veselības problēmas radās vienam zēnam. Tas, visticamāk, nenotiktu, ja viņam jau nebūtu bijis kādu saslimšanu, karstais laiks visu tikai saasināja. Iespējams, turpmāk no veselības viedokļa jāizvērtē katra bērna iespējas piedalīties šādā pasākumā. Līdzīgi, kā tas ir sportistiem. No organizatoriskā viedokļa gan neņemos spriest, kā būtu bijis labāk. Ja koncertus atceltu, domāju, paši bērni nebūtu priecīgi, jo ieguldīts taču tik liels darbs. Iespējams, varēja tos rīkot vēlu vakarā, bet tad tālākie braucēji laikus netiktu mājās. Visi mācāmies no pieredzes, jo kaut kas līdzīgs vēl nekad nav bijis un varbūt nebūs vēl 20 gadu. Tomēr turpmāk jāparedz tādas situācijas.
Vasarā negribas domāt par politiku, tomēr nozīmīgs ir fakts, ka sākusies deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana 10. Saeimas vēlēšanām. Es lasu, klausos un zinu, ka izvēle būs grūta. Šobrīd gan varu vienīgi pateikt, ka nebalsotu par Andri Šķēli un Aināru Šleseru, jo viņiem vairs neticu, lai kā arī citi slavē. Tāpat nesaprotu, kā Aivars Lembergs, kuram inkriminē vairākus smagus noziegumus, var būt deputāta kandidāts? Man šķiet, ka mūsu valstī politiķiem ir vienalga, ko tauta par viņiem domā, bet iet tikai uz savu mērķi. Uzaudzējuši tādas “bruņas”, un nekas viņus vairs neskar. Nevienam nav daļas, kā tauta dzīvo. Kaut vai mūsu iepriekšējā veselības ministre Baiba Rozentāle. Vai viņa bieži ir bijusi ārpus Rīgas un redzējusi, kas tur notiek? Nē, taču. Ja grib reformas, ir jābrauc un jāskatās. Es vienmēr brīnos par to, kā vienas profesijas pārstāvis var kļūt par ministru vai vadītāju pilnīgi atšķirīgā jomā. Piemēram, Romualds Ražuks tagad ir Jūrmalas pilsētas mērs. It kā jau “apburzījies” politikā, bet viņš taču ir ārsts! Ja šādos amatos būtu ekonomisti, būtu citādi. Turklāt cilvēki “staigā” no vienas ministrijas uz otru un visur ir kompetenti. Parasti jau saka — kas der visam, neder nekam.
Iespējams, Saeimā tomēr ievēl arī daudzus cilvēkus, kuri gribētu kaut ko izdarīt, bet, nonākot tajā vidē, jūtas bezspēcīgi. Šķiet, daļa deputātu tur “pazūd”, jo runātāji ir vieni un tie paši, bet citi netiek pie vārda. Politikā jāiet jauniem cilvēkiem. Pagājis jau 20 gadu kopš neatkarības atgūšanas, un es domāju, ka viss varēja būt savādāk, labāk. Skumji, ka jaunieši zaudē ticību nākotnei, jo darbu atrast nevar, nav stabilitātes. Savulaik es biju liela optimiste. Ja kāds teica, ka nekā laba nebūs, es strīdējos pretī. Tagad arī es vairs neesmu par to tik ļoti pārliecināta. Daudz kas atkarīgs no tā, ko ievēlēs nākamajā Saeimā. Ir taču mums gudri cilvēki, bet viņi diemžēl nekandidē.
Pagājušajā nedēļā apstiprināja jaunu ģenerālprokuroru. Radies priekšstats, ka Ēriks Kalnmeiers būs kompetents savā darbā. Jāvērtē gan pēc laika. Ka tik viņš nebūtu pārāk draudzīgs kādai partijai.
Partiju apvienības “Vienotība” valde ierosinājusi, ka nākamajai Saeimai jāgroza Pilsonības likums, piešķirot dubultpilsonību tiem Latvijas pilsoņu bērniem, kuri dzimuši ārzemēs. Grūti spriest, vai tas ir nepieciešams. Acīmredzot cilvēki domā par nākotni. Šobrīd daudzi ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Katrs apsver, kā izdzīvot un tomēr nepazaudēt saikni ar Latviju. Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām, ka te viņi nevienam nav vajadzīgi. Tas ir briesmīgi. Gribu ticēt, ka tā tomēr nav. Iepriekš jau nevar pateikt, kāds ir pareizākais lēmums. Mēs visi esam cietuši no politiķu rīcības Latvijā. Par sevi vairs neuztraucos, bet gribētos, lai bērni un mazbērni dzīvo labāk.
Medicīnā par bērnu ārstēšanu šobrīd varu teikt tikai labu. Runāja, ka tagadējā Aizkraukles medicīnas centrā bērnu nodaļu slēgs, tomēr labi, ka tā saglabāta. Cilvēki ir apmierināti, jo savās mājās taču ir vislabāk ārstēties. Arī ārstēšanās procesā nekādu ierobežojumu nav. Skumji gan, ka Aizkrauklei vairs nav neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas statusa. Ne vienmēr ir vienkārši nogādāt cilvēku palīdzības saņemšanai citviet. Mūsu slimnīcā bija tik izcila anesteziologu komanda. Tagad tās profesionālais darbs daļēji ir izpostīts. Lai arī piketējām un darījām visu, pierādot, ka esam vajadzīgi, tas nedeva nekādus rezultātus. Man šķiet, ka būtu lielāks efekts, ja ne tikai mediķi, bet visa tauta būtu aktīvāka.
Šobrīd baudu atvaļinājumu. Man ir lauku mājas, kur atpūsties, pastrādāt un būt kopā ar savu ģimeni. Patīk siltais laiks, daudz labāk nekā aukstais, jo tad jūtos sliktāk. Varbūt ilgstoši plus 30 grādu ir par traku, bet 25 grādu temperatūra ir optimālākā. Citi vasarā brauc uz siltajām zemēm, bet es nekur negribu doties, jo tagad tepat ir labi.
