Tikpat sens kā pasaule ir teiciens: “Latvieši nav sīkumaini!”. Taču, uzzinot par akcijas “Iemūžini savu vārdu Gaismas pilī!” noteikumiem, gandrīz jādomā, ka latviešu raksturs sāk mainīties.
Tikpat sens kā pasaule ir teiciens: “Latvieši nav sīkumaini!”. Taču, uzzinot par akcijas “Iemūžini savu vārdu Gaismas pilī!” noteikumiem, gandrīz jādomā, ka latviešu raksturs sāk mainīties. Varbūt mēs arī neesam sīkumaini, bet godkārīgi gan.
Vai nav dīvaini, ka ar labdaru vārdiem atkarībā no ziedojuma lieluma būs aprakstītas vai visas bibliotēkas mēbeles, sienas un diezin kas vēl?
To vārdus, kuri ziedos no viena līdz 100 latiem, ierakstīs Ziedotāju grāmatā. Dāsnāko vārdus, kuru artava būs no 100 līdz 300 latu, iegravēs sienas plāksnē bibliotēkas vestibilā. Ja ziedojums būs 300 latu, tā devēju vārdus varēsim lasīt plāksnītēs pie lasītavu krēsliem. Toties 500 latu dāvinātāju vārdi leposies plāksnītēs pie galdiem, bet 50 tūkstošu latu ziedotājs apmaksās bibliotēkas auditorijas vai lasītavas celtniecību. Tādējādi akcijas rīkotāji cer iegūt vismaz desmit miljonu latu arhitekta Gunāra Birkerta projektētās Gaismas pils celtniecībai.
Diezgan nepārdomāta šķiet šāda kārtība, jo akcijas rīkotāji aicina sabiedrību dāvināt ne tikai naudu, bet arī mantu, kā arī sniegt pakalpojumus. Kā pateiksies mantas devējiem un pakalpojumu sniedzējiem? Kur “piekarinās” viņu vārdus?
Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Karina Pētersone jau priecājas par saziedotajiem 300 tūkstošiem latu. Viens no pirmajiem populārākajiem ziedotājiem ir Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars, kurš par 500 latu artavu pie kāda no bibliotēkas galdiem vēlas redzēt savas mātes Vijas Žagares vārdu.
Protams, ziedošana labam un cēlam mērķim ir apsveicama lieta. Taču korektāk būtu, ja visu ziedotāju vārdus ierakstītu vienā biezā, nu kaut vai zeltītos vākos iešūtā Ziedojumu grāmatā. Ja jau tik būtiski, cik liela ir labdara dāvinātā summa, grāmatā varētu būt īpašas sadaļas. Tā būtu vienkāršāk un arī pārskatāmāk. Latvijā mīt, piemēram, tūkstošiem Jāņu Bērziņu. Ja viņus visus vajadzēs iegravēt plāksnē, viņi taču ne ar ko neatšķirsies, bet grāmatā iespējams norādīt arī ziedotāja dzīvesvietu vai pat kādu novēlējumu.
Aizmirsts vēl viens nozīmīgs “sīkums” — labdari, kuri dāvina vai ziedo no sirds, nemaz nevēlas, lai viņu vārdus zinātu plašāka sabiedrība. Kur nu vēl, lai tie būtu lasāmi kādā lielā plāksnē.
