Strādāt ārzemēs mūsdienās ir ikdienišķi. Ārpus dzimtenes neilgi pabija arī Helēna (vārds mainīts), taču pēc divām svešumā pavadītām nedēļām atgriezās Latvijā.
Uz brāļa kaklaHelēnai ir 51 gads, savulaik ieguvusi pedagoģisko izglītību un skolā nostrādājusi 20 gadu. Helēna tā arī nevar atbildēt, vai darbs paticis vai ne. Daudz kas nebija pieņemams — kolektīvā valdošās intrigas, skolēnu, vecāku attieksme. Tā varētu turpināt un turpināt… Dažus gadus bijusi bez darba. Pārtikusi no tā, ko brālis atvēlējis, pie tam katru dienu atgādinājis: “Tu sēdi uz mana kakla.” Pastrādājusi dažādus gadījuma darbus, lai nebūtu tik atkarīga. Kādu dienu laikrakstā izlasījusi sludinājumu. Piedāvāts darbs guvernantei. Helēna nolēmusi šim sludinājumam atsaukties.
500 eiro mēnesī— Par pēdējo naudu papildināju sarunu kredītu un piezvanīju. Atbildēja kāda sieviete. Jā, viņu ģimenei Šveicē vajadzīga guvernante trīs gadus un astoņus mēnešus vecām dvīnītēm. Alga — 500 eiro mēnesī. Tūdaļ arī piekritu, kaut vai tāpēc vien, ka, strādājot gadījuma darbus, vairāk par 100 latiem “uz rokas” nebiju saņēmusi, un 500 eiro man likās daudz, — saka Helēna. — Brālis par manu nodomu smējās. Draudzenes brīdināja. Jā, man savu bērnu nav, bet es taču esmu strādājusi skolā. Augstskolā bija lekcijas psiholoģijā, es visu zinu un uzskatu, ka protu strādāt ar bērniem. Pie tam bērni jau gana lieli — gandrīz četri gadi. Un Šveicē ir augsts dzīves līmenis, skaista daba, brīvajā laikā došos pārgājienos kalnos, sauļošos un atpūtīšos pie ezeriem.
Tēja naktī Aizņēmos naudu un devos ceļā. Gluži bez naudas negribējās braukt. Iegādājos arī dažas darba burtnīcas, kas bērniem varētu noderēt, kādu grāmatu. Meiteņu vecāki mani sagaidīja lidostā. Braucot apmainījāmies nenozīmīgām frāzēm. Kad ieradāmies mājās, saimniece man tūdaļ piedāvāja tēju. Taču es atteicos — kāda gan tēja divos naktī? Biju ļoti nogurusi un ātrāk gribēju doties pie miera. Tomēr man izklāstīja darba pienākumus. Ar meitenēm man bija jābūt kopā visu diennakti. No rīta jāceļas septiņos un jāpagatavo brokastis. Jāsakopj virtuve, vannasistaba un tualete. Astoņos bērni modās. Vajadzēja vārīt arī pusdienas un vakariņas. Vienmēr jābūt kārtībā meiteņu un savai istabai. Protams, jādodas arī pastaigās. par neskaitāmajiem darbiem biju šokēta, jo domāju, ka man bērni būs tikai jāmāca.
Nevienu nedrīkst traucēt Ģimenē bija pieci cilvēki — sieva, vīrs un trīs meitas. Dvīnīšu māsai bija divpadsmit gadu. Māte — latviete, tēva tautību tā arī neuzzināju, taču viņi sarunājās vāciski. Ģimene bija labi situēta, strādāja tikai tēvs, bet māte augām dienām sēdēja pie televizora un smēķēja. Viņi algoja arī mājkalpotāju, kura gan tīrīja mitekli, gan pārējiem gatavoja ēdienu. Reizi nedēļā ieradās dārznieks. Uzzināju arī, ka man brīvdiena, pareizāk sakot, daļēja brīvdiena būs svētdienās no pulksten 10 līdz 19. Mazās bija jāuzmana, lai neizrausta puķes dobēs, nepieiet pārāk tuvu baseinam. Dvīnītēm nebija atļauts traucēt māsu, viņas nedrīkstēja iet arī vecāku istabā.
Pārslas pa gaisu Kad iepazinos ar bērniem, biju pārsteigta, ka gandrīz četru gadu vecumā viņas vēl joprojām staigā “pamperos”. Nejauši uzzināju, ka neviena aukle ilgāk par trim mēnešiem te nav strādājusi, arī tas izbrīnīja.Meitenes haotiskas, nepieklājīgas, nepaklausīgas. Ievēroju, ka viņām patika man sagādāt lieku darbu. Te viņas izlēja brokastu pienu, te izsvaidīja kukurūzas pārslas. Tā kā bērni katru dienu bija jāvanno, vannasistaba allaž pludoja. Pirmajā dienā gulēt aizgāju krietni pēc pusnakts.
Pieklājīgi smaida Atzīšos, ka man šī ģimene nepatika. Palūdzu atļauju piezvanīt uz mājām, saimniece turpat stāvēja un manas sarunas noklausījās.Reiz atnācām no pastaigas. Pēkšņi ievēroju, ka meiteņu māte manī dusmīgi noraugās: “Luisai šorti jau slapji, kad jūs pēdējo reizi “pamperu” mainījāt? Lai tas vairs neatkārtotos!”Taču bērnu tēvs mani pārsteidza visvairāk. Meitenēm bija krītiņi, zīmējām uz asfalta. Tēvs brauca garām, ieraudzījis mūs, apstājās. Žilbinošs smaids, sveiciens, pārmija dažus vārdus ar meitām, atkal smaids un aizbrauca. Kad pārnācām mājās, mūs jau sagaidīja māte. Pēc viņas skatiena sapratu, ka atkal kaut kas nav labi. Izrādās, tajā vietā mēs nedrīkstējām rotaļāties, bet es to nezināju. Un tēvs pat ar vaibstu to nelika manīt, tikai smaidīja…
Dodas mājāsIzturēju divas nedēļas. Varbūt būtu palikusi ilgāk, bet kādā dienā saimniece paziņoja, ka abi ar vīru vēlas doties ceļojumā. Tas nozīmēja, ka man būtu jāpieskata arī vecākā meita. Neparko negribēju palikt mājās viena ar trim bērniem un darbu uzteicu. Nelikās, ka meiteņu māte būtu pārsteigta. Samaksāja par nostrādāto laiku un nopirka biļeti uz mājām. No atpūtas nekas neiznāca, tās deviņas stundas, kas bija brīvas, nogulēju. Neko arī nenopelnīju, parādu atdot neizdevās. Nu vēl diendienā jāklausās brāļa nievas. Man vajadzējis palikt un turpināt strādāt. Tikai tāda muļķe kā es varējusi piekrist par tādu algu strādāt — tā viņš saka. Varbūt, bet nu vairs ceļa atpakaļ nav.
