(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 5. decembra numurā.)
Zelta vidusceļš
Sarunām atklātāks ir Eiropas Parlaments, kur gan pavadījām neilgu laiku, lai tiktos ar dažiem Latvijas deputātiem. Arī viņiem aktualitāte ir Eiropas Savienības budžets. Eiroparlamentāriete Sandra Kalniete atzīst — tā bija katras valsts cīņa par labākiem nosacījumiem. Eiropas Savienības budžetā kopējais atbalsts lauksaimniecībai, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, samazināts par 17 procentiem, kas ir ļoti ievērojami, bet Latvijas ieguvums ir par 50 procentiem lielāks. Lai to panāktu, Kalniete uzslavē konstruktīvo un labo sadarbību starp Briseli, lauksaimniecības organizācijām un Zemkopības ministriju. Viņa atzīst, ka svarīgi bija runāt arī ar citu dalībvalstu pārstāvjiem, lai skaidrotu situāciju Latvijā. Neviens nevar iegūt visu, un arī šis budžets ir kā zelta vidusceļš.
— Lauksaimniecība ir specifiska nozare, kurā apvienojas ražošana un dzīvesveids. Tas bija daudz jāskaidro kolēģiem parlamentā. Lai aktualizētu šo jautājumu, atbalstīja Latvijas plašsaziņas līdzekļi, un zemnieku protestu Briselē dēļ tam uzmanību pievērsa arī Eiropas žurnālisti. Vedām uz Latviju arī citu dalībvalstu deputātus, jo neredzot grūti izprast reālo situāciju, — teica Sandra Kalniete.
Ivars Godmanis operēja galvenokārt ar statistiku un skaitļiem, kas ir gana lieli, bet mums šķiet pārāk abstrakti. Svarīgākais, ko viņš atgādināja, ka ikvienai valstij, kas noslēdz līgumu ar Eiropas Komisiju par struktūrfondu izlietošanu, ir arī papildinājuma līgums. Saskaņā ar to valstīm papildus infrastruktūras attīstībai jāiegulda līdzekļi no sava budžeta.
— Latvijā tie ir 566 miljoni latu gadā. Pārliecinājos, ka šīs summas neizpilde pērn ir tikai kādi septiņi procenti, bet pamēģiniet to ieraudzīt savas pašvaldības ceļos, ielās un citur, — saka Ivars Godmanis.
Latvija izmanto
pārāk maz
Par savu darbu Briselē stāstīja arī Roberts Zīle un Krišjānis Kariņš, pievēršot uzmanību transporta jautājumu risināšanai un iespējām Ukrainai raudzīties Eiropas virzienā. Savukārt Tatjana Ždanoka galvenokārt informēja par Lūgumrakstu komiteju, kurā viņa darbojas. Ždanokas kundze atzīst, ka Latvija šo iespēju izmanto maz. Tā ir komiteja, kurā var vērsties dažādu starpvalstu problēmu risināšanai. Labvēlīgi risinājumi panākti lietās, kad vienam no vecākiem atņem bērnus, ja laulība ir starp dažādu valstu pilsoņiem, vai vides aizsardzībā, piemēram, ja ir pretenzijas pret dāņu cūku fermām savā pagastā. Lūguma pieteikumu uzrakstīt esot vienkārši, bet tas jāizdara precīzi, tāpēc Tatjana Ždanoka aicina cilvēkus būt aktīviem un, ja nepieciešams, vērsties viņas birojā, kur kompetenti darbinieki palīdzēs nokārtot visas formalitātes.
Neiecietīgākie —
žurnālisti
Šķiet, galvenā atziņa pēc Briselē pavadītā laika ir: daudz kas atkarīgs no pašas valsts uzņēmības un vēlmes izmantot iespējas. Turklāt ne katra birokrātiska aplamība radusies Briseles varas gaiteņos.
Katrā ziņā interesanti ir vērot Eiropas Komisijas “mašinēriju”, un neviens neskatījās šķībi, kad mēs vēlējāmies nofotografēties pie kāda savdabīga mākslas darba kādā no Komisijas gaiteņiem, vai tie, kuri Briselē bija pirmo reizi, pa atvērtajām durvīm ar interesi ielūkojās kādā kabinetā. Neiecietīgāko attieksmi šīs vizītes laikā izjutām preses telpā, kurā mums jau laikus piekodināja, lai ievērojam klusumu. Mana iecere tur nofotografēties pagaisa brīdī, kad vienas valsts žurnāliste izteica savu neapmierinātību par mūsu “skaļo” klātbūtni. Laikam žurnālisti Briselē iepriekš nav strādājuši Latvijas laikrakstu redakciju kņadā…
***
Tāda ir Brisele — raiba. Tomēr viena lieta gan tur ir nemainīga — čurājošā puisēna skulptūra, pie kuras joprojām dodas tūristu pūļi. Arī Briseles Vecpilsētas laukums vakara stundās, kad majestātiskās ēkas izgaismojas daudzkrāsainās ugunīs, ir brīnišķīgs. ◆
