Šķiet, neviens nespēj noķert laiku un pateikt tam — apstājies, vismaz uz mirkli, lai mēs visi spētu izbaudīt mūžību, būdami dzīvi!
Šķiet, neviens nespēj noķert laiku un pateikt tam — apstājies, vismaz uz mirkli, lai mēs visi spētu izbaudīt mūžību, būdami dzīvi! Mums katram piedzimstot ir dota dzīves misija — likt kādam raudāt, smaidīt vai priecāties. Kādu izglābt vai arī vienkārši teikt labus vārdus. Paverieties pavasarīgajās debesīs, tās ir pilnas cerību, sapņu un mīlestības. Ieelpojiet pavasari, pasmaidiet un atcerieties!
Šogad 5. maijā koknesiete Anita Svētiņa svinētu savu sešdesmito dzimšanas dienu. Viņa būtu laimīga, jo apkārt skanētu bērnu, mazbērnu, radu un draugu čalas. Dārzā smaržotu ievas un pogotu pirmās lakstīgalas. Diemžēl Anitas mīļie cilvēki jau divdesmito pavasari viņas smaidu atceras tikai savās sirdīs. Ir palikušas atmiņas, labie darbi un dzejoļi, kuros varam smelties mierinājumu.
Anita — māte, sieva, draudzene, kolēģe. Viņa bija cilvēks, kurš spēja apkārtējos darīt labākus un dzīvespriecīgākus, ar savu mīlestību nolīdzināt visus strīdus. Mēs palikām viņai parādā pārāk daudz nepateiktu labo vārdu.
Anita, šodien caur mūžību sūtām tev savu pateicību un mīlestību!
Dace Strazda, dzejnieces meita
***
Man negribas nekā vairs liktenīga,
Vien skatīties, kā puķes lēnām plaukst,
Kā lapas aizlido un kokiem paliek auksti,
Kā plīvo sniegs, kā aizšalc vēja glāsts,
Kā cilvēki nes katrs savu nastu
Tik vientuļi, cits cita nesaprasti.
Ir mūžīgs viss. Un ļoti sen jau bijis.
Bet manī sāp tāpat, vēl nesadzijis.
***
Negribas sacīt atvadu vārdus,
Liekas par agru vēl.
Daudzsološi un rūsgani
Pakalnos pīlādži kvēl.
Vēl jau vasara zaļa,
Un rozes tik skaisti zied.
Kāpēc tu gribi, lai pāri man
Raudoši lieti iet?
Vēl pureņu saule man māsa
Un draugos — karsts marta sniegs.
Likten, atnāksi citureiz,
Šodien tu esi te lieks.
***
Es tev ar labu gribu atdarīt
Par vientulību, izsmieklu un mokām.
Par to, ka nežēlīgi saltas krīt
Jau pirmās sniega pārslas man uz rokām.
Es tev ar labu gribu atdarīt
Šais dienās pelēkajās kā no svina,
Un to, cik stipra modīšos es rīt,
Vien baltais Dievs tur debesjumā zina.
Es tev ar labu gribu atdarīt —
Vēl pažēlot, vēl apmīļot, vēl piedot.
Vēl burvju zāles tālām sāpēm iedot —
Es tev ar labu gribu atdarīt.
***
Es klusu ar tevi runāšu,
Manas tuvās rītdienas bērns.
Brien saule aiz meža klusiņām,
Un klusi dilst sniedziņš pērns.
Lietus top klusi un lēnām —
To tagad zinu es.
No steigas un klaigāšanas
Ceļas daudzas nelaimes.
Tu tālāk iesi par mani
Un labāks būsi varbūt,
Tev kļūdas tās jāizlabo,
Ko šodien negribot jūt.
Uzar par jaunu to lauku,
Ko atmatā aizlaidu es.
Un tici, bērns, pavasarim
Dižu ozolu galotnēs.
***
***
Labus vārdus jums gribēju sacīt,
Savā pasaku valstībā aicināt,
Bet mani buru kuģi
Negrib rīta vējiem vairs māt.
Tāds skumīgs lietutiņš līņā,
Un steidzoties kājas slīd,
Un cauri pelēkai miglai
Mana pēdējā zvaigzne krīt.
Neaizejiet! Es lūdzu,
Kad klusējot zvaigznes krīt.
Varbūt rīt teikšu labos vārdus,
Varbūt rīt…
***
***
Ar vēja spārniem un bez tiem
Mēs steidzamies pie mīļajiem,
Un arī es no tevis gribu —
Cik nereāli — mīlestību.
Ko neēd kodes, sargā laiks
Un kurai pāri zelta tvaiks.
Kā tālo laiku mīlas dzejā
Es gribu palikt tavā sejā —
Tev sirmumu un splīnu piedot,
Tev lidot blakus, saulei rietot.
***
Tik skumjš man uzrakstījies likten”s,
Tas — dievu diktētais pa zvaigžņu logiem,
Kā pelēks vakars, agri satumsis,
Bez cīruļiem un varavīksnes lokiem.
***
Pastiept roku un noglāstīt —
Tik tuvu tu esi un tālu.
Tam rītam salnās sirmajam
Redz ausmas svītriņu bālu.
Ar acīm klusējot atzīties
Maigumā, sāpēs un priekā.
Sauli gaidīt un pamosties
Ar sīknaudas ripiņām siekā.
Velti liktenim piesolīt ūtrupē
Šo mulsumu skumjo un lieko.
Zobens pār galvu šūpojas
Tevis savērptos sudraba diegos.
***
***
Nekas man nepieder no tevis —
Ne tavi vakari, ne rīti,
Ne svētki un ne darba soļi,
Simts steigas mirkļos izkaisīti.
Nekas man nepieder. Un tāpēc
Tev gaišus saules starus sūtu,
Lai tavām neveiksmēm un
veiksmēm
Kaut kas no manis blakus būtu.
Kā svētība, kā vēja trīsa,
Kas vaigu noglāsta un klusē,
Kad sasnieg piedodoši sniegi
Pēc melnām naktīm rīta pusē.
Nekas man nepieder. Un tomēr
Es tevi dziļi sirdī jūtu —
It kā baidījusies, it kā gaidījusi,
It kā mīlējusi būtu.
***
***
Man negribas vairs sacīt
Ne maigus, ne skarbus vārdus —
Vien paskatīties tev acīs
Un klusītēm aizdarīt vārtus.
Lai paliek viss, kā bijis,
Tik skumji un neparasti —
Lietus decembrī lijis,
Saules šūpoti Daugavas krasti.
Un — es tik vēsa, vēsa,
Nekad tevis nesaprasta.
Un prāts, kas mani dzēsa,
Un pienākumu nasta.
Un — tu. Arvien kaut kur skrejošs,
Tik mīlēts. Un tomēr svešs.
Kā mēness aiz mākoņiem smejošs,
Kā pēkšņi apklusis mežs.
Un — viss. Un tā visu mūžu.
Man, tevis noburtai,
Ne aiziet, ne pasakā palikt,
Ne justies tur laimīgai.
***
Es tevī paskatos kā daudzos citos,
Kas klusējot man garām ies,
Es paskatos un nelūdzu, lai paliec,
Kaut arī zinu, tu jau atvadies.
Mēs šķiramies no prieka nebijušā,
No sāpēm ņirdzīgām, kas tikai vienu sit.
Re, mīlestība mūsu
nepielūgtā —
Arvienu ātrāk prom no mājām rit.
Es paskatos un nelūdzu, lai
paliec —
Te viss ir miris, sadedzis un kluss.
Reiz atnāks rīts un zaļu telti saliks
Priekš citiem jau. Un tas vairs neskars mūs…
***
Es tevī paskatos kā daudzos citos,
Kas klusējot man garām ies,
Es paskatos un nelūdzu, lai paliec,
Kaut arī zinu, tu jau atvadies.
Mēs šķiramies no prieka nebijušā,
No sāpēm ņirdzīgām, kas tikai vienu sit.
Re, mīlestība mūsu
nepielūgtā —
Arvienu ātrāk prom no mājām rit.
Es paskatos un nelūdzu, lai
paliec —
Te viss ir miris, sadedzis un kluss.
Reiz atnāks rīts un zaļu telti saliks
Priekš citiem jau. Un tas vairs neskars mūs.
