Ceturtā stāva dzīvoklis Rīgas centrā, Bruņinieku ielā. Saule te vasarā spīdzina visu dienu, un no karstuma, mašīnu dūmiem, pretējās mājas mūriem glābiņa nav ne pie atvērta, ne aizvērta loga. Trūkst gaisa. Gandrīz
30 gadu aizritēja. Sanita ilgāk neizturēja. Gadsimtu miju vēl sagaidīja lielpilsētā, bet pavasari jau baudīja Pilskalnes pusē.
“Medulājos” viss ir pretēji. Vējš ieskrienas Neretas puses laukos un aizķeras to pagalmā. Vistas un simtiem cāļu, pīļu bērni. Putni satupuši kur kurais. Lapenē vēl šur tur pa kādai jāņuzālei. “Medulāju” mazais gids Rūdolfs izrāda “savu republiku”. Ar viņu mani iepazīstina mājas saimniece Sanita Ārmane. Rūdolfs ir Sanitas krustbērns, rīdzinieks, bet ar lielu vēlmi būt laukos, īpaši starp dzīvniekiem.
Pa māliem
un dubļiem
Līdz 29 gadiem Sanita bija visīstākā rīdziniece ar darbu un pilsētnieces ikdienas rūpēm, ar cīņu par laiku, jo tā vienmēr bija par maz. Nemitīgi kaut kur jāpaspēj — bērnudārzs, trolejbuss, darba dienas sākums. Bet viņas vecākiem Lielvārdē bija māja un lopi. Tas bija mazs glābiņš. Tad viņa nokļuva Pilskalnes pusē, leišmalē. Drauga vecāku mājas šķita ideāla vide. Sāka audzēt aitas un iegādājās vienpadsmit liellopu. Tikai viens trūkums šai vietai — nošķirtība no pārējās pasaules. Pat īsta ceļa no mājas līdz lielceļam nebija. “Elle un Indija tur bija. Kūlāmies pa dubļiem un māliem katru dienu, līdz tas bija līdz kaklam un vēl tālāk,” stāsta Sanita. “Sāku meklēt kādu māju tuvāk civilizētai videi. “Medulāji” tolaik bija vienīgais loģiskais variants.” No kaimiņienes uzzināja šīs mājas vēsturi. To 1927. gadā sev cēla kāds vīrs, kurš izskolojies par meistaru. Padomju laikos tā bija pamatīgi nolaista. Bet bēniņos vēl no iepriekšējā saimnieka laikiem saglabājušies bitenieku rīki — rāmīši, dūmeklis. Tā tie stāvējuši, baltām drāniņām apklāti.
Audzē aitas
un vistas
Septiņos gados, kopš te dzīvo Sanita, abas meitas, viņas vīrs, kuram savukārt divi dēli, sakopta mājas apkārtne, pievilcīgāka kļuvusi pati māja, un ne tikai no ārpuses. Pateicoties viņas tēva atstātajam mantojumam, iegādāts traktors un pa kādam agregātam. Ar tiem jaunā saimniece pati prot lieliski rīkoties. No 16 gadu vecuma šo māku apguvusi un tagad arī vīra puikām ierādījusi. Pēc pirmās meitas piedzimšanas mācījusies šūšanas kursos. Lai gan mūsdienās izdevīgāk nopirkt jau gatavu apģērbu, šad tad saimniecībā noder arī šuvējas prasmes.
Zemes ap māju nav daudz, vien 16 hektāru, tāpēc ar zemkopību nodarboties nevar. Tik vien pietiek, lai 40 aitu ganāmpulku turētu. Četri hektāri ganīšanai vasarā, pārējais barībai ziemā. Aitas gaļa esot ļoti pieprasīta, un pašreizējais skaits pat ir daudz par maz. Ja grib nopelnīt, vajadzīgs vismaz 500, bet šis ir tikai priekam, lai atbalstītu visus četrus bērnus — studentus — un lai būtu, kur likt nopļauto zāli. Arī vistas, no kurām daļa ir Bramas šķirnes, šobrīd vairāk ir priekam.
Uz veikalu reizi
mēnesī
Vai kaut kā, te dzīvojot, tomēr pietrūkst? “Bērna, kurš dzīvo Kiprā, dažbrīd arī veselības. Bet Rīgas noteikti nē. Aizbraucu trīs reizes gadā uz “Alfu” vai “Spici” “paburzīties”. Tad braucu viena vai ar draudzeni, kaut ko sev nopērku. Rīgā kārtoju autovadītājas apliecību, tāpēc nav problēmu braukt pa tās ielām. Tādēļ viens otrs no Neretas puses jāaizved uz Rīgu, jo pašu satiksme šīs pilsētas ielās dara nervozu. Kopš dzīvojam laukos, bērni ne reizi nopietni nav slimojuši.’’
Ar sajūsmu Sanita stāsta par savu vaļasprieku: “Man ir spēcīgs hobijs — stresa nodzinējs — esmu kaislīga makšķerniece. Vasarā vai ziemā katrs brīvais brīdis, dažreiz arī ne tik brīvais, paiet pie ūdeņiem. Ziemā tā lieta aizrauj it īpaši. Lomi nekādi izcilie, bet mājās vienmēr ir, ko atvest, šopavasar tā bija 3, 5 kg smaga zaļsvārce. Prieks bija vilkt. Iesaku pamēģināt, totāls antidepresants!
Pilsētā dzīvojot, bija pierasts uz veikalu iet katru dienu. Te to daru labi ja reizi nedēļā, bet lielākus pirkumus iegādājos pat reizi mēnesī. Ievēroju, ka arī mani bērni to ielāgojuši un cenšas darīt tāpat, domā ilgtermiņā.”
