Aizvadītajā apkures sezonā iekrāto parādu summa par siltumenerģiju Latvijā kopumā tuvojas 100 miljoniem latu — atzīst Latvijas Pašvaldību savienības eksperts enerģētikas jautājumos Paulis Barons. Viņš norāda: lai nepieļautu šādu situāciju nākotnē, cik vien iespējams, jāizmanto Eiropas fondu līdzekļi ēku siltināšanai, lai rēķini par apkuri būtu mazāki. Aktuāls gan joprojām ir jautājums — kā līdz jaunās apkures sezonas sākumam segt līdz šim iekrātos parādus?
— Aizvadītajā apkures sezonā kopumā Latvijā uzkrājušies lieli nenomaksātie parādi par saņemto siltumenerģiju. Kāda īsti ir situācija šajā jomā?
— Parādi ir uzkrājušies un pieauguši burtiski par visiem komunālajiem pakalpojumiem, bet attiecībā uz nesamaksāto naudu situācija ar siltumenerģiju, protams, ir vissmagākā. Kopējie dati pilnībā vēl nav apkopoti, taču ir skaidrs, ka situācija ir nopietna. Jau laika posmā no pagājušā gada septembra līdz gada sākumam parādi bija būtiski palielinājušies, veidojot apmēram 60 miljonu latu. Skaidrs, ka šobrīd situācija ir vēl problemātiskāka. Protams, redzot šādus skaitļus, rodas jautājums — ko darīt? Parādi ir jāmaksā — tas nu ir skaidrs. Tāpat būtu beidzot jāsaprot, ka te runa nav par sociālu problēmu. Protams, noteikta daļa mājsaimniecību saņem sociālo pabalstu no pašvaldības, bet tas jau nav ne glābiņš, ne problēmas risinājums. Tā tiek tikai noēsti pašvaldības līdzekļi, bet labuma no tā nav nekāda. Bezdarbs valstī arī nav mazinājies, taču tajā pašā laikā šogad vien ir palielināts PVN, kā arī ir augušas degvielas cenas. Ir sagaidāms arī akcīzes nodokļa likmju kāpums, kas nozīmē vien to, ka nākamajā apkures sezonā izdevumi būs vēl lielāki. Jāatzīst, ka man nav pat vīzijas, kā esošos parādus nomaksāt līdz rudens mēnešiem.
— Cik liela ir provizoriskā kopējo apkures parādu summa pašreizējā brīdī?
— Nav vairs tālu no 100 miljoniem latu. Jāteic, ka salīdzinoši laba situācija šajā jomā ir Rīgā, kur tiek patērēta apmēram puse no kopējā siltumenerģijas patēriņa, bet kopējā parāda summa ir 12 līdz 16 miljonu latu. Jāatzīst, ka mūsu rīcībā nav nekādu citu instrumentu parādu mazināšanai kā vien brēkšana pret debesīm un apelēšana pie dieva.
— Kurās pašvaldībās situācija šajā jomā ir problemātiskākā?
— Runa ir par Latgales puses pašvaldībām — Krustpils, Rēzekne, Ludza, Daugavpils. Parādi ir ne tikai trūcīgajiem iedzīvotājiem, bet arī salīdzinoši normāli situētām ģimenēm, kurām ir, piemēram, viens apgādnieks. Princips jau ir vienkāršs — ja cilvēkam būs jāizlemj, pirkt pārtiku vai samaksāt par siltumu, skaidrs, ka viņš nopirks maizes kukulīti.
— Vai ir pamats bažām, ka, sākoties jaunajai apkures sezonai šīgada rudenī, daļai daudzdzīvokļu namu vai pat pašvaldību siltumu parādu dēļ varētu nepieslēgt?
— Jā! Atbilstoši Latvijas likumdošanai nedrīkst atslēgt apkuri par parādu nemaksāšanu, tomēr nepieslēgt siltumu parādniekam gan drīkst. Šis aspekts jau pagājušajā gadā daļai parādnieku radīja problēmas. Tomēr tad dažas pašvaldības piesaistīja kredītresursus un problēmu it kā nokārtoja. Jāsaprot gan, ka arī pat tā saucamās labās pašvaldības nav naudasmaisi un nevarēs visu laiku garantēt siltumpiegādes uzņēmumu pakalpojumu samaksu.
— Nereti ir ieteikts siltumenerģijas parādu samaksai ņemt kredītus. Kā vērtējat šādu iespēju?
— Aizņemties, lai nomaksātu parādus? Iznāk, ka no viena nauda tiktu aizlienēta, otram — atdota. Lai tam otram atdotu, jāņem vēl viens kredīts. Tā ir piramīda! Varbūt amerikāņi var atļauties tā dzīvot, bet ne mēs. Protams, pašvaldība var garantēt daļu kredīta, bet jāņem vērā, ka arī šādi aizlienētai naudai būs procentmaksājumi. Šāda aizņemšanās parādu summu palielina. Banku piedāvātās procentlikmes šobrīd ir augstas. Viens no risinājumiem būtu līdzekļu aizņemšanās, lai realizētu kādu no energoefektivitātes veicināšanas shēmām — šim mērķim Latvijā joprojām ir pietiekami liela naudassumma, kas nav izmantota. Turklāt šo naudu nekā citādi izmantot faktiski nav iespējams.
— Kā viens no risinājumiem siltumenerģijas parādu samaksas problēmai ir iespēja noteikt, ka, pārdodot tos mājokļus, kuru īpašnieki vairs nespēj kārtot kredītsaistības, pirmām kārtām apmierināt nevis kredītiestāžu, bet gan komunālo pakalpojumu sniedzēju prasības. Cik tālu ir tikts attiecībā uz šādas normas iespējamo pieņemšanu?
— Var teikt, ka tur viss “karājas gaisā”. Varas gaiteņos par to tika parunāts, bet līdz konkrētiem likuma grozījumiem lieta tā arī nenonāca. Nekas izlemts nav. Turklāt, ja arī jau būtu pieņemts konkrēts lēmums šajā jomā, neko būtiski tas vienalga nemainītu. Tādējādi varbūt izdotos atgūt 10 procentu no kopējās parādu summas, bet ne vairāk, jo te runa nav par dominējošajiem parādiem. Vislielākās summas veido daudz dažādu maziņu parādiņu, kas laika gaitā krājas. Ir arī tādi parādi, kas krājas un velkas nu jau vairāku gadu garumā. Protams, baņķieri, ņemot vērā šo likumdevēja vilcināšanos, priekā var berzēt rokas.
— Kā vērtējat Ekonomikas ministrijas izteikto ideju, ka siltumenerģijas tarifiem jābūt tādiem, lai tie, kas spēj samaksāt, to, vienkārši sakot, izdarītu gan par sevi, gan arī tiem, kas to vairs nespēj?
— Ja kaut ko tādu ieviestu, nemaksātu neviens. Kurš gan būtu ar mieru maksāt par sevi un vēl par savu kaimiņu? Šāda principa ieviešana būtu pārprasta sociālās palīdzības sniegšanas sistēma. Nedrīkst būt tā, ka viens strādā, lai rēķinus kārtotu, bet otrs — dzer aliņus un neko nedara, bet samaksāts beigās ir par abiem.
— Un tomēr — kādu redzat iespējamo problēmu risinājumu attiecībā uz šo parādu atmaksu?
— Ja valsts līmenī arī turpmāk tiks uzskatīts, ka visu laiku ir jāgriež algas un jāceļ nodokļi, nekādu brīnumu nebūs, un nauda parādu atmaksai neuzradīsies. Ir jārada augsne ekonomiskai attīstībai, un tas ir attiecināms arī uz energopolitiku. Runa ir par ēku siltināšanu — nosiltinot daudzdzīvokļu ēkas, šim nolūkam izmantojot Eiropas fondu līdzekļus, tiktu panākts, ka nākamajā sezonā par siltumenerģiju būtu jāmaksā divas reizes mazāk. Citiem vārdiem sakot, vairāk uzmanības ir jāpievērš nevis tam, kā dzēst līdz šim radušos parādus, bet gan tam, kā nepieļaut jaunu parādu rašanos.
