Par rīterieti Intu Zelču saka — labestīgs un atsaucīgs cilvēks. Savos 80 gados viņa mierā nesēd un joprojām atrod darbu. Jubilejas gan Intas kundzei nepatīk svinēt. Arī šo apaļo īpaši neatzīmēšot, bet bērni, mazbērni un draudzenes ieradīsies tik un tā.
Ar spītību uz priekšu
Intas kundzes dzimtā puse ir Baltinava, kur pavadīti agrie bērnības gadi. Tos skāra kara laiks, varas maiņa, slēpšanās no šāvieniem, izsūtīšana, mājas zaudēšana un neziņa par rītdienu. Ģimene pārcēlās uz Tilžu, kur mazā Inta sāka iet skolā. Viņa ir vecākā sešu bērnu ģimenē. Tagad Tamāra, Jēkabs, Vilis un Antonija jau aizsaulē. Vēl ir jaunākais brālis Jānis Ozoliņš, kurš dzīvo Siguldā un ir atzīts kamaniņu sporta treneris.
Tā kā ģimenē bija grūti iztikt, vidusskolu Intas kundze pabeidza Jelgavā, kur dzīvoja pie tēva māsām. Labi, ka vasarās varēja pastrādāt, lai būtu sava naudiņa.
— Vēlāk mācījos medicīnas skolā Rīgā un pēc tās beigšanas pārcēlos pie mammas uz Tilžu, strādāju vietējā slimnīcā par ārsta palīdzi. Man gan vairāk bija jāveic saimnieciskie pienākumi, tā ka cilvēkus ārstēt neiznāca, — stāsta rīteriete.
Vēlāk, dzīvojot Mālpilī, iznācis pievērsties veterinārijai. Pagastā bijis liels cūku komplekss, un paziņa ieminējusies, ka vajadzīgs darbinieks. Inta atrunājusies, ka cilvēkus nav ārstējusi, lai gan to mācījusies, kur vēl lopus! Tomēr, redzot, kā vietējā vetārste neprasmīgi kastrē sivēnus, pamodusies spīts, ka nevar taču strādāt pa roku galam! Kolhozs piedāvājis sūtīt apmaksātos kursos, un Inta piekritusi. Tā viņa sākusi strādāt veterinārijā, sivēni auguši griezdamies, un to kopējai tikuši goda raksti. Intas kundze atmet ar roku — pa goda plāksnēm vien grozījusies, lai gan tas nemaz tik ļoti nepatika.
— Kolhoza laikā bija iespēja bez ceļa izdevumiem izbraukāt vai visu Padomju Savienību, ko arī izmantoju. Reiz bijām dienvidu valstīs tuvu Turcijas robežai. Kopā ar citām ceļabiedrēm nolēmām aiziet pastaigāties. Nemaz to nezinot, pietuvojāmies robežai, lai saplūktu skaistas puķes. Atgriezāmies viesnīcā, kāds virsnieks uzreiz neapmierināts noprasīja, kur bijām? Teicām, ka pastaigājāmies, bet viņš neatlaidās — kur bijāt? —, jo labi zināja, kur tās puķes auga. Neko nenojaušot, pastaigājāmies gar robežu, un labi, ka nekas slikts mums nenotika, — atminas Inta Zelča.
Atgriežas mājās
Kad Latvijā sākās Atmodas laiks un likvidējās kolhozi, Intas kundze ar ģimeni atgriezās dzimtas mājās “Grotēnos” Kokneses pagastā. Par pajām bija iespēja iegādāties lopus, un tā saimniekojuši paši.
— Mālpilī iepazinos ar Annu, kuras vecvectēvs Rihters cēlies no Rīteriem, un viņa vārdam ir saistība ar šīs vietas nosaukumu. Viņa stāstīja par bijušo Rīteru muižu pie Daugavas. Tagad tās sen vairs nav, un es arī par tādu nezināju. Ejot pastaigā ar suni, pabiju tajā vietā. Lieli, veci koki vēl redzami, bet drupu gan vairs nekādu, — stāsta Intas kundze.
Vēlāk ar vīru pārcēlušies uz daudzdzīvokļu māju Rīteru centrā. Vai pēc aktīvās saimniekošanas dzīve dzīvokļa šaurībā nešķita par garlaicīgu? Intas kundze teic, ka ar gadiem cilvēks jau piekūst un tik strauji vairs nevar dzīvot. Apgriezieni jāsamazina.
Ar vīru sadejojas ballē
Ar vīru Jāni jubilāre apprecējās pirms vairāk nekā pusgadsimta. Viņš bijis gara auguma puisis, kurš labi dejoja, un ballē abi arī sadejojās. Pagājušajā gadā pāris svinēja 55 gadu kāzu jubileju. Par savu laulību Intas kundze teic, ka pabārušies un strīdējušies arī esot, bet ilgi dusmas viens uz otru neturējuši. Viens otru viņi balsta joprojām.
Viņu ģimene arī ir svētīta bērniem — divi dēli un divas meitas, kuri sagādājuši vecvecākiem prāvu mazbērnu un mazmazbērnu pulciņu. Dēls Aivars dzīvo Bauskā, otrs — Aigars — turpat Rīteros. Meita Olita arī netālu — Aizkrauklē, bet jaunākā meita Rita diemžēl aizsaulē, tāpēc vecvecāku rūpes vairāk bija par mazmeitu Ievu, kura jau izaugusi liela.
Tomēr visa jaunākā paaudze bieži viesojas pie vecvecākiem Rīteros. Iepriekš kāds piezvanot un jautājot, kas būšot pusdienās. Zupa. Tad viņi drīz būšot klāt, jo tik gardu kā ome mājās nevārot. Intas kundze ēdienam pievieno pašas izaudzētos garšaugus un dārzeņus, un tam ir pavisam cits aromāts. Dārza darbi viņai joprojām tuvi. Vasarā viņa izaudzē puķes sev un citiem. Kopā ar kaimiņiem viņi kopj un izdaiļo savas daudzdzīvokļu mājas apkārtni. Un tā kustīgo rīterieti var redzēt rosāmies gan ziemu, gan vasaru. ◆
