Ir teiciens “Katrs prātā jūk citādāk”. Cits no dzeršanas cits no narkotiku, cits no azartspēļu atkarības. Cik lielā mērā tā skārusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes priekšsēdētāju Valentīnu Andrējevu, grūti spriest. Ta ir katra personīga lieta, ko viņš dara brīvajā laikā. Protams, viņai jāapzinās, ka ir publiska persona un ka nevainojama reputācija iestādei, kurā viņa strādā, ir ļoti būtiska. Andrējevas kundze gan uzskata, ka tas netraucē darbam. Viņa to darot vakaros un neslēpjot.
Man gan šķiet, ka troksnis nebūtu jataisa par brīva laika pavadīšanu, bet gan par to, ka martā SPRK padome pieņēma gan lēmumu vairs neizmaksāt sev prēmijas, taču vienlaikus pieauga padomes locekļu vidējā alga. Tagad tā ir Ls 5000, kas ir tikpat, cik viņi iepriekš saņēma vidēji mēnesī ar prēmijām. Un tad jau arī nav jabrīnas ka kundzītei gribas kaut kur to naudiņu notriekt. Pensionārs viņas mēnešalgu saņem aptuveni četros gados.
Lai izbeigtu agrāk izskanējušās diskusijas par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas locekļu atalgojumu, ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards nule nolēmis ierosināt viņu algas pielīdzināt valsts amatpersonu atalgojumam. Tas varētu būt valsts sekretāru, ministriju departamentu vadītāju vai citu ierēdņu atalgojuma līmenī.
Pašreizējā prakse, ka SPRK locekļi sava atalgojuma apmēru nosaka paši,lūk, esot izraisījusi plašas diskusijas sabiedrībā.
Pērn papildus SPRK locekļi 3000 — 3700 latu algai vidēji ik pa trim mēnešiem papildus saņēma 2000 — 3000 latu prēmijas par “nozīmīgu personīgo ieguldījumu uzdevumu savlaicīgā un kvalitatīvā izpildē”. Savukārt šogad nekādas prēmijas ne viņa, ne citi komisijas padomes locekļi nav saņēmuši.
Nu vai nav nabagi? Man šķiet, ka šajā iestādē visiem strādājošajiem algu varētu iesaldēt līdz mūža galam. Un tas būtu tikai taisnīgi. Līdzšinējo praksi var nosaukt tikai par ņirgāšanos par mūsu valsti.
