Reizēm redakcijā lasītāji vēršas tāpat vien — lai parunātos, nevis, lai viņu teikto publicētu. Viņus gan pamatā vieno kāda īpašība — šie cilvēki priecājas par dzīvi un dāsni šo prieku dāvina citiem.
Tāds ir arī Jāņa kungs. Allaž mundrs un smaidīgs, tomēr šis gads viņam sācies ne visai veiksmīgi — akā sūknis aizsalis, lielais sniegs siltumnīcu sabojājis, un pašam sākušās acu problēmas — zūd redze, un tas esot neatgriezenisks process. Nekādas operācijas nelīdzot. Pārejot ielu, grūti esot saredzēt, cik tālu ir automašīna. “Bet pats lielākais kreņķis, ka skaistas meitenes varu saskatīt tikai pusmetra attālumā,” smej Jānis.
Pastāstījis par saviem vasaras plāniem, kad paredzēta tikšanās ar draugiem un cīņubiedriem, Jānis it kā starp citu izmet: “Cilvēki mūslaikos sākuši par daudz čīkstēt. Neapzinās, kāda tā ir laime, ka ir redze, veselas rokas, kājas. Čīkstam, ka nav naudas, bet neapzināmies, cik bagāti esam. Mums taču ir tuvinieki. Par kādu naudu mēs no viņiem atteiktos? Mums ir brīvība. Un vai brīvībai vispār ir cena? Kāda māmiņa sūdzējās, ka viņas dēls par daudz laika pavadot pie datora. Es viņai saku: priecājies, viņš nedara blēņas uz ielas. Savukārt viens paziņa sūrojās, ka viņa drauga bērni izjaukuši vai pusi mājas, bet es viņam saku: “Priecājies, tev ir draugs! Ne visiem tādi ir!” Es uz visu skatos ar optimismu,” saka Jāņa kungs.
“Man ir trīs pamatpostulāti, kurus ievēroju: pirmkārt, ne par ko nebrīnos, jo brīnumu un neizskaidrojamu lietu ir tik daudz, ka nebūs laika strādāt; otrkārt, nekad nevienu cilvēku nenosodu, jo nezinu, kā es viņa vietā justos; treškārt, visu notiekošo uztveru kā pašu par sevi saprotamu.”
Nesen, pārkārtojot vecus papīrus, Jānis atradis vienu “peršiņu”, ko pats kādreiz sacerējis. ““Nav jaunības trakums vēl beidzies, kad vecuma dullums jau klāt”. Tās ir rindas par mani,” smej mans sarunbiedrs.
***
Varbūt kādam Jānis atgādinās jaunības maksimālisma pārņemtu ideālistu, bet Jānim patiesībā ir 88 gadi, un viņš ļoti mīl dzīvi.
