Laiks pirms baltākajiem svētkiem gadā saistāms ar prieku un labestību. Ne tikai saņemot dāvanas, bet dāvinot prieku arī citiem.
Laiks pirms baltākajiem svētkiem gadā saistāms ar prieku un labestību. Ne tikai saņemot dāvanas, bet dāvinot prieku arī citiem. Nesen Latviju pāršalca ziņa, ka no krāšņās Cesvaines pils pāri palikušas vien pusapdegušas krāsmatas. Līdzjūtībā atvērtie konti, lai vāktu ziedojumus pils atjaunošanai, nepildās vis tik strauji, kā cerēts. Daudzi pauž neizpratni, jo kas gan ir tie pāris tūkstošu latu, ko tauta ieskaitījusi ziedojumu kontos.
Ziedošanas kūtrumu, šķiet, veicinājusi valsts attieksme pret kultūras mantojumu. Cesvaines pils tāda bija vienīgā, tāpēc lielāku atbalstu ikviens cerēja sagaidīt no valsts. Taču valdība iedod tik maz, ka nepietiek pat jumta atjaunošanai, pārējo atstājot tautas ziņā.
Malā palikušas arī pirms vēlēšanām tik dāsnās partijas. Vienai spēcīgai partijai nieks vien būtu kaut vai desmito tiesu no vēlēšanu kampaņai iztērētā miljona ziedot Cesvaines pilij. Gribētos arī zināt, vai kaut latu pils atjaunošanai ziedojis partijas līderis, kurš ar savu godīgo darbu iekrājis ap 20 miljonu latu? Gaidot atbalstu no partijām, pils drīzāk sabruks. To saprot ne tik lētticīgā latviešu tauta, tāpēc ziedojumu konti kaut lēnām, tomēr pildās.
Protams, ziedot naudu cēlam mērķim ir apsveicama lieta, tomēr veidojas absurda situācija — atbildības smagums nu uzkrauts cilvēkiem ar vidēju un pat mazu atalgojumu. Nē, viņi nav vienaldzīgi! Viņiem sāp pils liktenis, bet vairāk par to sāp apziņa, ka nav jau ko dot. Ja nu vienīgi pašam aiziet gulēt tukšu vēderu, taču ar apziņu, ka ir jau svarīgākas un cēlākas lietas par ēšanu. Cilvēki grib redzēt rezultātu, bet šajā jomā latviešiem ir bēdīga pieredze. Arī nodegušajam Minhauzena muzejam daudzi ziedoja, tomēr tāds pats grausts kā pēc ugunsgrēka tur ir vēl aizvien. Kur gan palika cilvēku ziedotā nauda?
Ir negodīgi apelēt pie cilvēku patriotisma jūtām situācijā, kad paši ziedot aicinātie dzīvo no rokas mutē vai vēl sliktāk.
