Jau ilgāku laiku sabiedrībā nerimst diskusija par gaidāmo vispārizglītojošo skolu skaita optimizāciju. Arī pašreizējā Aizkraukles rajonā šoruden pēc teritoriālās reformas būs par dažām skolām mazāk. Taču tajā pašā laikā izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe publiski paziņo, ka runām par skolu masveida slēgšanu nav pamata.
Tomēr nav dūmu bez uguns. Mērķdotāciju izglītības iestādēm valsts paredzējusi tikai līdz šī mācību gada beigām. Tas nozīmē — gaidāms skolu skaita samazinājums, un likvidējamajām skolām nav vērts plānot līdzekļus. Ieekonomēto naudu jau šobrīd var novirzīt citām vajadzībām.
Ministre arī teic, ka lauku skolām, kur skolēnu skaits ir neliels, būs jāsamierinās ar pārmaiņām — proti, jādomā par mājmācību vai citām izglītošanās iespējām. Arī šis izteikums nav saprotams citādi kā skolu slēgšana. Jājautā tikai, kurš laucinieks ir tik bagāts, lai spētu algot mājskolotāju? Arī pašvaldība mājmācības skolotāju darbu diezin vai apmaksās.
Pretenciozs ir arī politiķes apgalvojums, ka tajās vietās, kur skolotāji un skolēni saprot, ka viņu galvenais darbs ir mācīt un mācīties, rezultāti ir labi un arī pašvaldības ir “pietiekami atvērtas”, lai palīdzētu un skolas netiktu slēgtas. Protams, pašvaldībās netrūkst saprotošu cilvēku, kuri zina izglītības vērtību, taču naudas ir tik, cik ir, un izglītība nebūt nav vienīgā sfēra, kurā nepietiekamā valsts finansējuma dēļ jāiegulda pašvaldības līdzekļi.
Situācija Aizkraukles rajonā ir līdzīga kā citviet Latvijā. Īpaši Daugavas kreisajā krastā, kur novadi izveidoti no samērā trūcīgiem pagastiem. Pagaidām vēl nav skaidrs, kuras skolas paliks, bet kurās izlaiduma balle pavasarī būs pēdējā skolas vēsturē. Katrā ziņā divas skolas vienā novadā — tā jau būs liela greznība.
Ko ministre saprot ar vārdu “masveidā”? Ziņots, ka Latvijā plānots slēgt 150 skolu. Vai 150 skolu nav masveidā?
