Zaļajā ceturtdienā man pēkšņi sāka sāpēt zobs. Zinot, ka tā ir pēdējā darbdiena pirms četrām brīvdienām, sapratu, ka jāvēršas pie zobārsta, citādi mokošās sāpes neizturēšu.
Zaļajā ceturtdienā man pēkšņi sāka sāpēt zobs. Zinot, ka tā ir pēdējā darbdiena pirms četrām brīvdienām, sapratu, ka jāvēršas pie zobārsta, citādi mokošās sāpes neizturēšu. Zvanīju visiem Aizkraukles zobārstniecības kabinetiem — gan privātprakses zobārstiem, gan poliklīnikā strādājošajiem. Visur pacientus pieņēma tikai pēc pieraksta, nekur nesolīja vismaz apskatīt, kaut gan zobs sāpēja nepārtraukti. Beidzot devos uz poliklīniku, jo tur tomēr strādā vairāki zobārsti, domāju, varbūt kāds tomēr apžēlosies. Diemžēl pie zobārstu kabineta bija pacientu rinda. Uzticēju savu bēdu stāstu viņiem. Rindā gaidošie mani saprata un atļāva uzrunāt kādu no zobārstēm. Mani uzklausīja un zoba sāpes novērsa ārste Opincāne. Paldies gan saprotošajiem pacientiem, gan laipnajai ārstei!
Taču satrauc tas, ka Aizkrauklē cilvēks ar pēkšņi sāpēt sākušu zobu nekur nevar vērsties, jo visi ārsti pieņem tikai pēc pieraksta. Domāju, ka poliklīnikas vadībai vajadzētu šo problēmu atrisināt un rast iespēju pacientiem ar sāpošu zobu tikt pie dežurējošā zobārsta.
Guntars no Aizkraukles
