Aizvadītā nedēļa īpaši neatšķīrās no citām, interesantākais tajā bija mācības Rīgā, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Gatavojamies pavasara ugunsgrēkiem. Trīs dienas bija mācības par meža ugunsgrēku dzēšanu. Līdz šim
a. s. “Latvijas valsts meži” bija tikai meža ugunsgrēku uzraudzības funkcija pēc to nodzēšanas, taču tagad “slīcēja glābšana tiks nodota slīcēja paša rokās”, kā jau viss mūsu valstī, tāpēc gatavojamies tam, ka mums pašiem būs arī jādzēš.
Raugoties no saimnieciskā viedokļa, šīgada aukstā ziema labvēlīgi ietekmē meža izstrādi, kas notiek nepārtraukti un aktīvi. Iespējams izstrādāt slapjās cirsmas un purvus, izvedot kokmateriālus, mazāk bojā meža augsni un ceļus.
Marts ir pirmais pavasara mēnesis, un tie “baltie milti”, kas birst no gaisa, visiem jau mazliet ir apnikuši. Meža zvēriem šajā sniegotajā pavasarī ir ļoti grūti. Bieži ceļmalās redz stirnas, stirnu āžus, kuri meklē barību. Iespējams, šogad bargās ziemas dēļ ievērojami samazināsies stirnu skaits. Mednieku kolektīvi dzīvniekus piebaro, taču grūti piebraukt visām meža zvēru barotavām. Būtu jātīra arī mazie meža ceļi, bet ekonomisku apsvērumu dēļ uz visām barošanas vietām nevaram atļauties to darīt.
Plašu rezonansi sabiedrībā izraisīja valdības lēmums atļaut pārveidot Aināram Šleseram piederošo zemi kāpu zonā Jūrmalā. Šlesers prieku par šādu lēmumu pauž, solot, ka nevienu nozīmīgu priedi Jūrmalas kāpu zonā nenocirtīs. Kā saka pans Kleksis: “Visi briesmīgi “cepas” ar tām priedēm.” Manuprāt, taisnība ir kā Šleseram, tā arī dabas aizstāvjiem. Taisnība ir kaut kur pa vidu, ir jāatrod saprātīgs kompromiss.
No Skrundas militārās pilsētiņas iegādes atteicies kārtējais pircējs. No vienas puses, labi, no otras — slikti. Skrundas novada vadībai jādomā, kā apsaimniekot savu teritoriju, jāņem piemērs no citām līdzīgām situācijām. Piemēram, Liepājas pusē Karaostu apsaimnieko samērā veiksmīgi. Tādu objektu Latvijā ir diezgan daudz. Man bija iespēja piedalīties zemessargu mācībās, kas notika līdzīgā objektā, Skrundas militārā pilsētiņa Gulbenes rajona Galgauskā. Tur bija bīstamas ap 30 metru dziļas raķešu šahtas, kas bija appludinātas un norobežotas tikai ar brīdinājuma lenti. Arī pie Dobele 2 ir šāda pilsētiņa — bijusī Dobele — 2, tā gan ir apdzīvota.
Drīz sāks grūt jaunās sabūvētās mājas, kuras nav pabeigtas. Rīgā sacelti nami, kuros apdzīvota tikai daļa dzīvokļu. Jaunie ciemati Latvijā pamazām pārvēršas par spoku ciematiem. Kāpēc mēs esam tik tālu nonākuši? Paši vien esam vainīgi. Nemākam izvēlēties 100 gudrās galvas. Cilvēki ir ļoti viegli ietekmējami. Politiķi pasūta skaistas reklāmas, un cilvēki uzķeras. Ar politiskajām reklāmām mums “iesmērē” neatbilstošu “preci”.
Pieņemti likuma grozījumi, kas paredz, ka parādus nedrīkstēs piedzīt no sociālajiem pabalstiem. Vienmēr esmu dzīvojis pēc principa — neko neaizņemties. Nekādus līzingus, kredītus. Arī saviem bērniem to mācu. Uzskatu, ka tas nav vajadzīgs — vispirms nopelni un pēc tam pērc. Cilvēki ir ļoti neapzinīgi, aizņēmās, nopirka dārgas lietas, bet algas “apgrieza”, un sekas tagad ir redzamas. Tāpēc jau mūsu valstī ir problēmas, ka dzīvojām uz parāda. Tiem, kuri dzīvo atbilstoši saviem ieņēmumiem, viss ir kārtībā.
Mēs šobrīd cīnāmies ar sekām, un atbildīgi par šo situāciju ir arī tie, kuri pieļāva bezatbildīgu reklāmu pārraidīšanu — piemēram, pasniedz uz paplātes naudas žūksni. Valsts politika bija vērsta uz aizņemšanos, līdz ar to cilvēki ne tikai Latvijā, bet teju visā pasaulē dzīvoja uz parāda. Ilgi tā nevar. Mēs no krīzes sāksim rāpties ārā, tad, kad būsim to pārvarējuši savā apziņā. Krīze ir mūsu galvās. Kad cilvēki sāks domāt par ko citu, sāks aktīvi darboties, viss būs kārtībā.
Aizvadītajā nedēļā presē izskanēja informācija, ka telšu pilsētiņas dibinātājs Gaiķēns ar Šlesera biroja vadītāja palīdzību atradis darbu. Jo vairāk no šiem telšu pilsētiņas iemītniekiem dabūs darbu, jo lielāka vēlēšanās cilvēkiem būs būvēt tur teltis. Tomēr tas neko neatrisinās. Kaut vai izmantojot Valsts nodarbinātības dienesta apmācību kursus vai strādājot savā pašvaldībā par Ls 100 mēnesī, panāktu daudz vairāk, nekā sēžot teltī. Kad paliks siltāks, domāju, telšu kļūs arvien vairāk. Ir jācīnās Saeimas vēlēšanās, nevis sēžot teltīs un bojājot savu veselību.
Vakar bija 8. marts — Starptautiskā sieviešu diena. Protams, svinēju — uzskatu, jo vairāk svētku, jo labāk. Ja šī diena ir darbdiena, tad ar ziediem vienmēr sveicu savas kolēģes. Arī ģimenē manas mīļās meitenes vienmēr gaida, kad viņas atcerēšos. Īpaši šajā pārmaiņu laikā, kad ziema iet projām un tuvojas pavasaris, vajag kaut ko gaišu, priecīgu.
