Kad Latvija atguva neatkarību un atklājās patiesība par tautas melnāko dienu notikumiem, bija vēlme uzzināt, kas toreiz bija jāpiedzīvo maniem tuviniekiem. Žēl, ka daudzu vairs nav dzīvo vidū un nav kam pajautāt. Taču vienu epizodi vēl paguva izstāstīt vecāsmātes māsa Marta.
Jau kādu laiku pirms 25. marta šur tur sačukstējās, ka atkal izvedīs cilvēkus. Valdīja spriedze. Nevarēja saprast, kam var uzticēties, kam ne, ko var runāt un ko ne. Tāpēc izvēlējās zelta vidusceļu — ausis turēt vaļā, bet muti — ciet.
Neziņa dzen
izmisumā
Pēc Martas tantes stāstītā, tolaik esot bijis skaidrs, ka tas notiks. Viņi bija pārliecināti — ja 1941. gadā palaimējās, šoreiz tā nebūs. Nebija šaubu, ka “ceļojums” lopu vagonā paredzēts arī viņiem. Marta un viņas vīrs Arvīds bija saimnieku — budžu — bērni, brīvvalsts laikā darbojās aizsargu organizācijā, tā ka nekādu atlaižu nebūs. Tādēļ nolēma — lai kas notiktu, jāsagatavojas, kas lemts, no tā neaizbēgsi.
Visvairāk Marta un Arvīds pārdzīvoja par saviem bērniem — dēli bija divus un četrus gadus veci. Kā viņi to pārcietīs? Neziņa dzina izmisumā, bet nedrīkstēja tam ļauties. Marta jau laikus sāka saiņot siltās drēbes un citus priekšmetus, kas svešumā varētu noderēt. Lai nebūtu tā, ka pēc viņiem ierastos un nāktos aizbraukt ar to, kas mugurā. Ko ņemt, ko atstāt? Katram tikai divas rokas, visu iedzīvi līdzi neaizvest, vai vispār ļaus ko ņemt? Lika mantas vienu pēc otras, ik pa laikam notraucot asaru.
Mokošā gaidīšana
24. marta vakars bija pavisam drūms. Bērnus agri nolika gulēt, taču paši par miegu pat nedomāja. No apakšstāva augšā uznāca brālēna sieva Anna un atnesa spaini tauku. “Jums tur vairāk vajadzēs, mēs jau kaut kā,” viņa teica. Vēl pēc kāda laika kaimiņiene Erna ienesa sālīta speķa gabalu. Ap deviņiem vakarā pagalmā iebrauca vairākas smagās mašīnas, no kurām izkāpa zaldāti. Mazliet paverot aizkaru, varēja redzēt, ka mežniecības staļļos jūdz zirgus, lai dotos pēc cilvēkiem. Pie Martas un Arvīda dzīvokļa durvīm neviens vēl nepieklauvēja. Abi nosprieda, ka pēc viņiem ieradīsies vēlāk, tieši pirms prombraukšanas.
Grūti pateikt, cik ilgs laiks pagāja, kamēr atgriezās zaldāti pajūgos ar izsūtāmajiem. Pulkstenī neviens neielūkojās, par to pat neiedomājās. Pieplakuši pie loga, vēroja, kas notiek pagalmā. Cilvēki kāpa mašīnās, kareivji uzmanīja. Marta un Arvīds raudzījās, lai nepalaistu garām brīdi, kad kāds tuvosies viņu mājai. Kad visi bija sakāpuši, mašīnas aizbrauca, un sētā valdīja klusums. Vai viņi būtu aizmirsti? Varbūt vēlreiz atbrauks? Laiks gāja, bet neviens kā nebrauca, tā nebrauca. Neko nesaprazdami, abi devās pie miera.
Lemts palikt Latvijā
Satrūkstoties no katra niecīgākā troksnīša, pat lāgā neiemiegot, pagāja nakts, šķita, ka rīts nekad nepienāks. Taču arī tad nebija miera, jo nezināja, kas noticis ar vecākiem, brāļiem un māsu, nebija arī telefonsakaru, lai sazinātos. Pēc uztraukumā un neziņā pavadītas dienas Marta un Arvīds atstāja bērnus pie brālēna sievas Annas un devās uz Vietalvas pusi, lai uzzinātu, vai ar tuviniekiem viss kārtībā. Ceļš bija jāmēro kājām. Pa meža takām vienā virzienā bija jānoiet gandrīz divdesmit kilometru. Prātu urdīja tikai viena doma — kaut viss būtu labi! Pat pēc 50 gadiem, to atminoties, Martas tante stāstīja, ka nemaz nebijis grūti, netraucēja ne sniegs, ne apģērbs.
Dzimtajās mājās Marta un Arvīds pārliecinājās, ka abu vecāki un neviens no brāļu un māsas ģimenēm, paldies Dievam, nav aizvests. Mazliet atvilkuši elpu un iestiprinājušies, devās atpakaļ uz savām mājām, kur abus jau nepacietīgi gaidīja bērni. Par laimi, visiem bija lemts palikt Latvijā, taču trauksmes izjūta nezuda vēl vismaz pusgadu ikreiz, kad pagalmā iebrauca sveša smagā mašīna vai naktī ierējās suņi.
