Jana un Laine ir draudzenes. Kad abām mīlas lietas bija tā sarežģījušās, ka šķita — bez padoma nu nekādi neiztikt, nolēma aiziet pie zīlnieces.
Kāršu licēja dzīvoja savrupmājā, kurā dzīvokļus īrēja vairāki cilvēki. Kamēr Jana pie zīlnieces izzināja nākotni, Laine sēdēja uzgaidāmajā telpā un drebinājās. Blāvajā apgaismojumā viņa centās lasīt grāmatu, kaut gan sirds lēkāja kā negudra — kā nu būs, ko teiks zīlniece? Te pēkšņi pavērās vienas durvis, un tajās parādījās kārna tantīte ar šaudīgām ačtelēm un copītē saņemtiem matiem. Tieši kā Trīne no Blaumaņa lugas — nodomāja Laine. “Eu, meitēn!” saucot lauzītā latviešu valodā un mājot ar roku, viņa aicināja Laini ienākt dzīvoklī. Laine arī gāja, domādama, ka večiņai jāpalīdz. Istabā uz galda bija salikti visdažādāko krāsu krūšturi. “Vai tev nevajag kādu? Lēti pārdošu,” viņa teica. “Nē, nē, es valkāju melnus,” Laine atteica. Tantītei divreiz nebija jāsaka, viņa pieliecās un kā burvju māksliniece no skapja apakšējā plaukta izvilka vairākus melnus krūšturus. “Nē, nē, man nevajag, un šie ir par lielu,” teica Laine un centās sarunu novirzīt uz šinjoniem un parūku, kas arī bija uz galda. “Uzlaiko, es arī to pārdodu!” sacīja tantiņa. Kaut ko tik briesmīgu Laine nebija redzējusi. Parūka viņas galvā atgādināja katliņu, un ar tādu viņa droši varētu piedalīties putnubiedēkļu konkursā. Bet tantīte bija tā iekarsusi, ka nelikās mierā. Vēl no kāda plaukta viņa izņēma vecrozā krāsas džemperīti. “Nē, nē, man nepatīk šāda krāsa,” Laine centās atrunāties. Tad viņa izvilka citu džemperīti. Laine beidzot saprata — kamēr neko nenopirks, no vecās sievas gūsta viņai neizkļūt, tāpēc mīļā miera labad par latu iegādājās vecmodīgu svītrainu sintētikas džemperi un melnu krūšturi. Toties tante aiz laimes vai kusa. Viņa Lainei atklāja naudas pievilināšanas gudrības: galvenais — nekad somu nelikt zemē, tad naudas nebūs. Ieteica arī krāt čekus un biļetes un pilnmēness ceturtdienā tos sadedzināt, tad nauda vienmēr turēšoties.
“Laikam jau tantuks zina, ko runā, redz, kā viņa šodien pie lata tika,” nodomāja Laine un padomu ierakstīja blociņā. Toties zīlnieces apmeklējums sagādāja vilšanos — tā arī netika gudra, kuram no diviem pielūdzējiem atdot sirdi. Taču, vaicāta, kā gāja pie zīlnieces, draudzenēm Laine smaidot atbildēja: “Forši, dabūju melnu krūšturi un džemperi!”
