Irsiete Zaiga Saliņa vakar nosvinēja “apaļu” jubileju. Jubilāre ir sešu bērnu māmiņa un teic, ka savus gadus nejūt, tie tādi skaitļi vien esot!
Dzīvi maina avārija
— 19 gadu vecumā zaudēju māti, tāpēc agri kļuvu patstāvīga, — stāsta Zaigas kundze. — Man nekad neviens nav palīdzējis, dzīvē visu paveicu pati. Esmu dzimusi un augusi Iršos. Te pabeidzu pamatskolu, pēc tam Ērgļu vidusskolu. Ilgi nevarēju izdomāt, kur mācīties. Sākumā vēlējos apgūt pavāres arodu, pēc tam — adītājas, bet tomēr nolēmu mācīties Neretas vidusskolas pedagoģiskajā klasē. Pēc skolas norīkoja darbā. Varēju izvēlēties — Zalves vai Jaunjelgavas bērnudārzā. Izvēlējos to, kas tuvāk Iršiem. Gadu strādāju par bērnudārza audzinātāju, bet tad piedzima meita Jolanta (19 gadi), vēlāk — dēls Edmunds (18). Ģimenē ir arī Agita (8), Aivis (10), Jānis (6) un Markuss (5 mēneši).
Dzīve ritēja savu gaitu, vēlējos strādāt, audzināt bērnus, bet 1991. gadā traģisks nelaimes gadījums mainīja manu ierasto ikdienu — cietu smagā autoavārijā. Pamatīgi traumēju kāju, pusgadu ārstējos slimnīcā, kļuvu invalīde. Divus gadus strādāju invalīdu projektā — labiekārtojām pagastu, bet vēlāk tādas iespējas vairs nebija, un es kļuvu mājsaimniece. Bija ļoti smagi, bet visam tiku pāri, taču avārijas sekas jūtamas joprojām.
Vienmēr visa ir gana
Mana dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta. 1997. gadā traģiski zaudēju vīru, taču liktenis nebija lēmis palikt vienai. Savu tagadējo vīru pazinu jau iepriekš, bet pēc laika sastapāmies atkal — laikam jau liktenis. Ģimene ir mans lielākais prieks, jo nekā jaukāka jau nav. Kaut arī krīze, esam gan paēduši, gan apģērbušies. Mums vienmēr visa ir gana. Vasarā kopjam dārzu, izaudzējam visu nepieciešamo, konservējam gurķus, vārām ievārījumus.
Kad kļuvu māmiņa, biju jauna, un man nebija laika izbaudīt dzīvi, tāpēc uzskatu, ka tagad bērnus noteikti ir vieglāk audzināt. Varu viņiem veltīt daudz vairāk uzmanības un kopā ar viņiem jūtos ļoti labi. Pirms pāris mēnešiem mums piepulcējās arī mazais Markuss.
Reizēm skatos Mārtiņa Sirmā un Elmāra Taņņa raidījumus, jo man ļoti patīk gatavot. Taču receptes no citiem aizgūstu reti. Savulaik pasūtīju recepšu grāmatiņas, bet nevienu tā arī neizmēģināju — daudzas sastāvdaļas ir samērā dārgas. Labprāt arī adu, taču neko lielu, vien zeķes un cimdus bērniem, pārējo mūsu laikos izdevīgāk nopirkt.
Svin latviskā garā
Dzimšanas dienas mūsu ģimenei ir svēta lieta. Tās ik gadu svinam kopā. Kaut arī klāt jau ceturtais gadu desmits, savus gadus nejūtu, tie tik tāds skaitlis vien ir. Ģimenes lokā svinam arī gada lielākos svētkus — Lieldienas, Ziemassvētkus. Liels notikums mums ir Jāņi, jo 23. jūnijā dēlam ir dzimšanas diena, 24. vārdadiena, bet 25. datumā ir vīra jubileja. Šajos svētkos dodamies uz bijušajām tēva mājām, dziedam dziesmas, iekuram ugunskuru, cepam šašliku un pinam vainagus.
Man patīk visi gadalaiki, jo katram piemīt sava burvība. Kā pārsteigums šogad beidzot ir īsta ziema. Sen tādu nebijām redzējuši, un tas vedina atcerēties bērnību, kad visu dienu dzīvoju pa kalnu un itin nemaz negribējās iet mājup.
Nesen sagaidījām Jauno gadu, gribētos, lai arī turpmāk visiem ģimenē būtu laba veselība, jo tas ir pats galvenais. Lai arī mūsdienās vairums cilvēku sūkstās par dzīvi, es nākotnē raugos cerīgi, jo viss noteikti nokārtosies.
