Vēl 1990. gada sākumā Aizkraukles rajonā bija 22 kopsaimniecības. Lauksaimniecībā bija nodarbināti vairāki tūkstoši cilvēku.
Vēl 1990. gada sākumā Aizkraukles rajonā bija 22 kopsaimniecības. Lauksaimniecībā bija nodarbināti vairāki tūkstoši cilvēku. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas situācija ievērojami mainījās –– kolhozi viens pēc otra pārveidojās par paju sabiedrībām, taču arī tām nebija lemts garš mūžs. Sajutuši iespēju, ka varētu saimniekot individuāli, laucinieki sāka dalīt mantu. Izrādījās, ka ne visi spēj strādāt patstāvīgi. Viena pēc otras palika tukšas fermas, lauki aizauga ar krūmiem. Pašlaik Aizkraukles rajonā, darbojas astoņi lielāki dažāda statusa uzņēmumi, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu. Tajā skaitā divas paju sabiedrības, trīs SIA un trīs kooperatīvās sabiedrības.
„Ērberģē” domā par reorganizāciju
Teju pašos Aizkraukles rajona dienvidos ir paju sabiedrība “Ērberģe”, kas nodarbojas ar piena lopkopību un audzē graudus. Kā saka paši ērberģieši, jākuļas kā plikiem pa nātrēm un nopietni jādomā par uzņēmuma nākotni un reorganizāciju, jo likumdošana neparedz tādu uzņēmējdarbības formu kā paju sabiedrība.
Trūkst naudas
Pašlaik paju sabiedrībai “Ērberģe” ir 200 jaunlopu un 200 slaucamu govju. Piena lopkopība ir nozare, kas palīdz uzturēt paju sabiedrību, jo augstražīgu tehnoloģiju izmantošanai graudaudzēšanā pietrūkst naudas.
Paju sabiedrībā vidēji strādā 38 cilvēki. Algas svārstās no 50 līdz 100 latiem mēnesī, nepārtraukti darbs ir vienīgi slaucējām. Pārējiem ziemā darba ir ļoti maz, cilvēkiem jādodas ilgstošākos atvaļinājumos. Nodokļu parādu gan uzņēmumam nav, arī algu izmaksas ir daudzmaz regulāras, taču ir parāds par degvielu, kas brīžiem sasniedz visai prāvu summu. Par jūliju aprēķinātas lielākas algas, taču uzņēmuma kasē pašlaik nav pietiekami naudas, lai tās izmaksātu pilnībā.
Savlaik paju sabiedrībā “Ērberģe” izmēģināts audzēt sīpolus, taču šis bizness nav veicies. Bijusi arī kokogļu ražotne un gateris, kur ražoti taras dēlīši, taču arī šīs palīgnozares jau pieder vēsturei –– tās, iespējams, ne pārāk veiksmīgi atdotas privātpersonām, tāpēc palēnām tuvojas iznīcībai.
Neprasa maksu
Ērberģiešu rīcībā 884 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, no kuriem vairāk nekā puse atvēlēta graudaugu audzēšanai. Visu zemi nomā no privātīpašniekiem, taču daudzi no viņiem pat neprasa nekādu maksu. Priecīgi, ka zemi kāds apstrādā un tā neaizaug ar krūmiem.
Vasarāji auguši slikti
Paju sabiedrības agronome Ginta Kaladinska uzskata, ka šis gads vasarāju audzētājiem nav bijis pārāk veiksmīgs. Laika apstākļu dēļ sējumi cietuši no sausuma un laputīm, kuru apkarošanai pietrūcis naudas. Tā rezultātā raža nu būs krietni mazāka. Šajā apkaimē astoņdesmito gadu beigās sasniegts rekords –– raža bijusi 35 centneri no hektāra. Diemžēl nu tas ir neaizsniedzams sapnis. Piemēram, šogad graudu birums ir uz pusi mazāks. Labi, ka izaudzētajam ir stabili pircēji –– uzņēmums “Balticovo”, ar kuru noslēgts ilgtermiņa sadarbības līgums. Ērberģieši tomēr meklē jaunus pircējus, kas par saražoto preci maksātu vairāk.
Pa lauku brauc „vectētiņi”
Vienas no vislielākajām raizēm sagādā tehnika. Tā ir ļoti veca, sen būtu jānoraksta lūžņos, taču citas nav. Vīriem nekas neatliek, kā “pielāpīt” vairāk nekā 15 gadu vecos traktorus un kombainus, lai apstrādātu zemi, jo negribas to atdot pamestībai.
Ērberģieši labprāt sniegtu arī lauksaimniecības pakalpojumus ar savu tehniku, taču pieprasījums pēc tiem ir ļoti mazs.
Arājs pēc izsaukuma
Zalves pagastā darbojas kooperatīvā sabiedrība “Antūži”, kas dibināta 1994. gadā un ir paju sabiedrības “Sproģi” mantiniece. Šajā uzņēmumā, kas nodarbojas lielākoties ar lauksaimniecisko pakalpojumu sniegšanu, strādā desmit cilvēku. Protams, arī paši apstrādā 50 hektāru zemes, taču šīs platības vajadzīgas stabilu ienākumu gūšanai, jo interese par lauksaimnieciskajiem pakalpojumiem ir ļoti mainīga. Šajās platībās aug auzas, griķi un rapsis, kas pēdējos gados Latvijā kļūst arvien populārāks –– Eiropā trūkst šīs kultūras, tāpēc pēc rapša ir pietiekami liels pieprasījums. Arī cena par tonnu rapša ir ļoti augsta.
Ziemā strādā kokzāģētavā
–– Kooperatīvajai sabiedrībai ir arī neliela kokzāģētava, kurā ražo taras dēlīšus, taču tā darbojas tikai ziemā. Vasarā jāsteidz darīt lauku darbi, tāpēc koku zāģēšanai vairs neatliek laika, –– apgalvo kooperatīvās sabiedrības priekšsēdētājs Egons Dābols. –– Daudziem cilvēkiem nav savas tehnikas, viņi talkā lūdz mūs. Meklējam iespējas saņemt pasūtījumus no lielsaimniecībām, lai varētu vairāk nopelnīt. “Antūžos” ir arī graudu kombains “Sampo”, kas gan ir mazāks par padomjlaikiem tik ierasto “Ņivu”, taču ir divas reizes ražīgāks par šo savlaik tik populāro kombainu.
“Antūžu” traktori strādā ne tikai Sproģos, bet arī Zalvē, Ērberģē, dodas uz Pilskalnes pusi. Sagādāta tehnika graudaugu sējai un siena savākšanai. Savlaik bijis arī kartupeļu kombains, taču pēc tā nav bijis pieprasījuma, tāpēc pārdots. Kooperatīvajai sabiedrībai ir graudu kalte, taču tie, kas izaudzē pāris tonnu graudu, to praktiski neizmanto, uzskatot, ka ar pietiekami labiem panākumiem graudus var izžāvēt arī šķūnī vai klētiņā. Ja raža lielāka, tad gan bez kaltes neiztikt.
Baltais zvirbulis
Starp Aizkraukles rajona lauksaimniecības uzņēmumiem ievērojami izceļas paju sabiedrība “Bormaņi”, kas, atšķirībā no pārējiem, nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību un specializējusies piena lopkopībā.
–– Savlaik šajā apkaimē bija kolhozs “Rīts”, –– stāsta paju sabiedrības “Bormaņi” valdes priekšsēdētājs Jānis Miezītis. –– 1992. gadā to nācās pārveidot par paju sabiedrību. Apstrādājam 450 hektāru zemes, taču pašu īpašumā ir tikai 70 hektāru –– pārējās platības nomājam no citiem zemes īpašniekiem. Kādreiz apstrādājām daudz lielākas platības, taču tolaik svarīgāka par visu bija kvantitāte. Tagad cenšamies no mazākām platībām iegūt pēc iespējas augstāku ražu. Jo vairāk jābrauc ar traktoru, jo augstāka produkcijas pašizmaksa.
“Bormaņos” ir 150 ‘Latvijas brūnās’ šķirnes govju, kas ir vispiemērotākās vietējiem klimatiskajiem un barības apstākļiem. Vidējais izslaukums pārsniedz 4200 litru gadā no vienas govs. Rezultāts sasniegts, izmantojot kvalitatīvu vaislas materiālu un rūpīgu darbu. Te strādā 21 darbinieks, visi ar vairāk nekā 15 gadu darba stāžu.
Iztiek bez ķīmijas
Vaicāts, kā radās ideja saimniekot ar bioloģiskajām metodēm, Jānis Miezītis stāsta, ka “Bormaņos” jau sen graudaugu un citu kultūru audzēšanā neizmanto nekādas ķimikālijas. Arī sēklu nekodina.
–– Mums nebija grūti pāriet uz šo saimniekošanas metodi, kas Eiropā kļūst arvien populārāka, — saka Jānis Miezītis. –– Ar bioloģiskajām metodēm strādājam jau otro gadu, nu sāksim saņemt valsts subsīdijas. Tas būs ievērojams atspaids, lai gan prasīs arī lielu darbu –– jāizpilda daudzi noteikumi un priekšraksti, lai nezaudētu sertifikātu. Vēl jānovērš vairāki trūkumi. Piemēram, jāizveido aploks, kur arī ziemā govis varētu ik dienu pastaigāties. Daudz nepilnību noteikumos, kas reglamentē bioloģisko saimniekošanu –– tajos nav paredzēts, ka ar šo metodi varētu strādāt tik liela saimniecība, kāda ir paju sabiedrība „Bormaņi”. Daudz kas jāsaskaņo un jāpielāgo.
Mazliet kremt, ka par produkciju, kas saražota, izmantojot bioloģiskās saimniekošanas metodes, maksā tikpat, cik par produkciju, kuras ražošanā izmantotas ķimikālijas un minerālmēsli. Jācer, ka nākotnē situācija mainīsies un šo produkciju nelies vienos traukos vai nebērs vienos apcirkņos ar pārējo.
Kredītus neņem
Paju sabiedrībai saimniekot veicas itin labi –– viņi iztiek bez kredītiem, katru gadu mēģina iegādāties kādu jaunu traktoru vai lauksaimniecības mašīnu. Lielākoties izvēlas Krievijā vai Baltkrievijā ražoto tehniku, jo tai ir mazāki uzturēšanas izdevumi. Arī rezerves daļas ir pietiekami lētas un viegli pieejamas.
Jānis Miezītis cer uz SAPARD programmu. Kūtī vajadzētu ierīkot jaunu pienavadu, un Eiropas Savienības nauda šim nolūkam lieti noderētu.
Runājot par lauksaimniecības attīstības perspektīvām, Jānis Miezītis ir ļoti optimistisks. Lēnām paaugstinās piena iepirkuma cena. Protams, pašlaik lauku ļaudīm klājas grūti, sevišķi tiem, kuri saimnieko nelielos apjomos. Jo lielāka saimniecība, jo vieglāk strādāt. Arī subsīdijās saņemtā nauda ir lielāka.
–– Arī ar 20 govīm ir par maz, lai varētu pietiekami veiksmīgi saimniekot, –– saka Jānis Miezītis.
„Staburaga” mantinieki
Pavisam citā Aizkraukles rajona vietā –– Staburaga pagastā –– zemi kopj SIA „Velmaraiši” vīri.
SIA „Velmaraiši” direktors un viens no īpašniekiem Aigars Dobulāns stāsta, ka „Velmaraišus” var uzskatīt par paju sabiedrības „Staburags” mantiniekiem.
–– Savlaik „Staburagā” bija piena lopkopība, audzēja nobarojamos jaunlopus, cūkas, nodarbojās ar graudkopību, bija neliels gateris, –– saka Aigars Dobulāns. –– Mēs praktiski darbojamies tajās pašās nozarēs. Nav vienīgi cūkkopības un gatera. Paju sabiedrības laikā cūkkopības nozari likvidēja kā nerentablu, bet gateri nodeva privatizācijai.
Sarežģī vienkāršas lietas
SIA „Velmaraiši” dibināta 1999. gada pavasarī. Tajā ir 20 strādājošo, kas apstrādā 450 līdz 500 hektāru zemes. Pašu īpašumā ir 80 hektāru, pārējās platības nomā. Maksa gan nav liela –– zemes īpašniekiem apmaksā nekustamā īpašuma nodokli par izmantotajām platībām. Līdz šim naudu uzreiz pārskaitīja pagasta pašvaldībai. Bija izdevīgi gan uzņēmumam, gan cilvēkiem, gan pašvaldībai. Pašreizējā likumdošana šādu kārtību vairs nepieļauj. Nauda jāmaksā cilvēkiem, kuriem pēc tam tā jānes uz pagasta padomi. Tas procesu sarežģī, jo jāmeklē iespējas pārskaitīt naudu zemes īpašniekiem. Ne visi zemes īpašnieki apzinīgi maksā nekustamā īpašuma nodokli.
SIA „Velmaraiši” lopu kompleksā mīt 100 slaucamu govju. Izslaukums svārstās no 4000 līdz 4400 litriem no govs gadā. Ja salīdzina ar laiku, kad „Velmaraiši” sāka saimniekot, panākts ievērojams izslaukuma pieaugums. Kad likvidēja paju sabiedrību, izslaukums bija nedaudz lielāks par 3000 litriem no govs gadā.
Aigars Dobulāns šo pieaugumu skaidro ar darba kvalitātes uzlabošanos, kā arī ar ciltsdarbu.
Valsts sponsorē bankas
Lai iegādātos jaunas piena ražošanas iekārtas, „Velmaraiši” izmanto nelielus kredītus apjomā līdz 10000 latiem. Tos var pietiekami ātri atdot, arī procentu apjoms nesagādā pārāk lielas problēmas.
–– Protams, gribētos, lai lauksaimniekiem domāto kredītu likmes būtu pēc iespējas zemākas, — saka Aigars Dobulāns. –– Pašlaik tās svārstās 14 procentu līmenī. Valsts subsīdijās atmaksā apmēram septiņus procentus, un likme ir uz pusi mazāka. Tomēr iznāk tā, ka valsts ar šādu subsidēšanu atbalsta nevis lauksaimnieku, bet sponsorē bankas.
Vajadzētu lielāku atbalstu tiem, kas ražo lauksaimniecības produkciju. Tad varētu domāt par jaunāku tehniku, citiem uzlabojumiem. Pašlaik jaunākais „Velmaraišu” traktors ir vienpadsmit gadu vecs. Sakarā ar daudziem remontiem un salīdzinoši lētām rezerves daļām tie vēl darbojas.
SIA „Velmaraiši” sniedz arī visu veidu lauksaimniecības pakalpojumus, kā arī piedāvā iespēju citiem izmantot viņu mehāniskās darbnīcas un speciālistus. Ziemā šo iespēju izmanto tie, kam jāremontē mežizstrādes tehnika.
Secieši izlepuši
Arī Secē paju sabiedrības vietā 1993. gadā izveidojusies kooperatīvā sabiedrība „Sprīdītis”. Tā apsaimnieko 220 hektāru zemes, nodarbojas ar augkopību un sniedz lauksaimniecības pakalpojumus. Nodarbināts 15 cilvēku.
–– Audzējam rudzus, miežus un auzas, –– stāsta kooperatīvās sabiedrības „Sprīdītis” valdes priekšsēdētājs Leonīds Voskresenskis. –– Vasarāji gan šogad padevušies visai slikti. Arī iepirkuma cenas mūs neapmierina, jo tās ir pārāk zemas.
Secieši runā, ka varētu jau izmantot pakalpojumus, kurus sniedz „Sprīdītis”, taču cenas esot pārāk augstas. Voskresenska kungs gan uzskata, ka viņu piedāvātas lauksaimniecības pakalpojumu cenas esot pat uz pusi zemākas nekā Rīgā.
–– Secieši ir izlepuši, –– saka Leonīds Voskresenskis. –– Mums taču kaut kas arī jānopelna, lai varētu maksāt algas. Kaimiņu pagastu iedzīvotāji ir ļoti apmierināti ar mūsu pakalpojumu cenām, bet tepat Secē –– nē.
Aizkrauklieši līderu vidū
Viena no vislielākā kooperatīvā saimniecība Aizkraukles rajonā ir „Aizkraukle––A”. Tā dibināta 1998. gadā un darbojas paju sabiedrības „Aizkraukle” vietā. Apstrādā 1200 hektāru zemes, no kuriem pašu īpašumā ir tikai 280 hektāru. Galvenā nozare –– augkopība. Kooperatīvajā sabiedrībā strādā 25 cilvēki, sezonas laikā strādājošo skaits palielinās līdz 30 cilvēkiem.
Pērk jaunu tehniku
Kooperatīvā sabiedrība „Aizkraukle––A” strādā ar modernu rietumos ražotu tehniku, tāpēc ievērojami augstāka ir darba kvalitāte. Līdz ar to līdzenāki un tīrāki lauki, augstākas ražas.
–– Pirms pieciem gadiem nopirkām jaunu traktoru „John Deere”, graudu sējmašīnu „Amazone” un šis pašas markas miglotāju, kā arī „Kverneland” maiņvērsējarklu, –– saka kooperatīvās sabiedrības „Aizkraukle––A” valdes priekšsēdētājs Jānis Elksnis. –– Ar šo tehniku, strādājot divās maiņās, apstrādājam visus 1000 hektāru. Mums ir arī divi kombaini „Dona” un viens vācu kombains „E516″. Ar šo tehniku ir par maz, lai laikus novāktu visu ražu, tāpēc mums ir līgums ar Kokneses pagasta zemnieku saimniecību „Kalnavoti”. Īrējam no viņiem kombainu „John Deere”, pretī sniedzot kaltes pakalpojumus. Lai nopirktu šādu augstražīgu tehniku, nācās ņemt ļoti lielu aizdevumu — Ls 70000. Strādājot tik lielos apjomos, tas ir izdevīgi. Ja ir tikai 500 hektāru zemes, šo tehniku atļauties nevar –– pārāk lielas summas jāmaksā banku procentos.
Kooperatīvā sabiedrība „Aizkraukle—A” sadarbojas ar „Rīgas dzirnavnieku”, „Jelgavas dzirnavām” kooperatīvu „Latraps” un firmu „Mūsa”, kas ražo lopbarību. Ar šiem uzņēmumiem noslēgti sadarbības līgumi, kas ir garantija tam, ka izaudzēto ražu varēs pārdot.
Cer uz Eiropas Savienību
Domājot par nākotni, Jānis Elksnis cer, ka Latvija iestāsies Eiropas Savienībā (ES), līdz ar to sāks darboties normāls subsīdiju mehānisms, kā tas ir pārējās Eiropas valstīs.
–– Pašlaik, piemēram, Vācijā zemnieks saņem desmit reižu lielāku valsts atbalstu nekā Latvijā, –– saka Elkšņa kungs. –– Tas iespējams, ja valstī attīstīta rūpniecība, bet Latvijā tādas nav. ES valstīs par hektāru maksā 70 līdz 80 latu lielas subsīdijas. Mūsu gadījumā ik gadus no valsts saņemtu 70000 līdz 80000 latu. Tik daudz izmaksā viens ražošanas cikls. Varētu dzīvot lepni un pirkt jaunu tehniku.
Izdzīvo stiprākie
Lai arī liela daļa lauksaimnieku žēlojas par grūtajiem apstākļiem, taču visi nedomā padoties un meklē jaunas biznesa iespējas. Diemžēl vieglāk izdzīvot tiem, kuri strādā lielākos apjomos un var atļauties izmantot kredītus, ievieš jaunākās tehnoloģijas. Iespējams, kopsaimniecību iznīcināšana nebija veiksmīgākais un pareizākais, ko esam piedzīvojuši, jo reti kurš zemnieks var lepoties ar simtiem govju un tūkstošiem apstrādātu hektāru. Mazākie zemes īpašnieki spiesti apvienoties vai izputēt.
