Vilks ir Latvijas faunas dzīvnieks, kurš šajā teritorijā parādījies pēc ledus laikmeta.
Vilks ir Latvijas faunas dzīvnieks, kurš šajā teritorijā parādījies pēc ledus laikmeta. Attieksme pret šo plēsēju visos laikos ir bijusi ļoti dažāda — vieni viņu godājuši kā gudru un spēcīgu dzīvnieku, citi nīduši un uzskatījuši par konkurentu medībās. Šobrīd vilku medības Latvijā ir ierobežotas, un, piemēram, šajā medību sezonā atļauts nomedīt 130 pelēču.
Latvijā vilku skaits bijis ļoti svārstīgs — no pāris desmitiem līdz pat tūkstotim. Vilku skaitam pieaugot, saasinājās cilvēku negatīvā attieksme un vilkus sāka uzskatīt par kaitīgiem dzīvniekiem. Tomēr patiesībā vilks ir ļoti nozīmīgs ekosistēmas elements, kuru nedrīkst bez žēlastības izskaust.
Parasti vilku tēviņš sver apmēram 50 kilogramu, mātīte — par kādiem pieciem kilogramiem mazāk. Viņu skausta augstums ir apmēram 75 centimetri, bet garums no purna līdz astesgalam sasniedz 1,5 — 2 metrus.
Sabiedriski dzīvnieki
Vilki ir sabiedriski dzīvnieki — viņi dzīvo ģimenēs. Katrā barā pēc “rangu tabulas” ikvienam ir iedalīta sava vieta. Stiprie un agresīvie vilki ir barveži, bet tie, kuriem ir vajadzīga “stingra roka”, vadītājiem pakļaujas. Vilku baru, kuru vieno radniecība un savstarpējas simpātijas, vada vilks un vilcene. Pārējie bara locekļi ir viņu pēcnācēji (no maziem kucēniem līdz 2—3 gadus veciem vilkiem). Parasti vilku ģimenēs ir seši līdz septiņi, bet reizēm pat 15 dzīvnieku. Spēcīgākais bara vilks kļūst par līderi. Viņam palīdz draudzene — vilkumāte.
Lai panāktu pārējo vilku pakļaušanos, līderim ir jābūt spēcīgam raksturam. Visus lēmumus par bara dzīvi pieņem tieši šis pāris. Barā, kurā kārtību uztur vadonis, vilki parasti nekaujas, bet sadursmes ar vilkiem vientuļniekiem, kas pārkāpj robežu, notiek diezgan bieži. Katrs vilku bars medī tikai savā teritorijā, kuru strikti apsargā un regulāri iezīmē, brīdinot kaimiņus, ka viņiem ir jāturas pa gabalu. Jebkuru neaicinātu ciemiņu sodīs.
Dzimuši, lai medītu
Daba ir radījusi vilkus, lai viņi medītu. Vilka ieroči ir viņa zobi: to viņa mutē ir 42. Priekšpusē vīd 4 asi, apmēram 5 cm gari ilkņi — pa diviem augšā un apakšā. Ar tiem vilks spēj pārkost upura biezo ādu. Ar plēsējzobiem jeb smalcinātājzobiem — tā sauc visu dzīvnieku dzerokļus — vilks spēj pārkost pat aļņa gurna kaulu. Medniekam ir vajadzīga laba dzirde, un šajā ziņā vilkiem ir paveicies. Dzirdot kādu skaņu, vilki pakustina ausis un nosaka, no kurienes tā nāk. Skaņas avots var būt pat vairāku kilometru attālumā. Vilki medī gandrīz pilnīgi nedzirdami, jo viņi pārvietojas uz pašiem pirkstu galiem. Tāpat kā zirgi un kaķi, arī vilks ar pēdu nepieskaras zemei pilnībā. Viņam ir spēcīgas, muskuļotas kājas un līgana gaita, un viņš spēj ilgstoši skriet riksī ar 9 kilometru ātrumu stundā, bet, dzenoties pakaļ alnim vai briedim, viņš spēj sasniegt 60 kilometru ātrumu stundā. Medībās deguns ir tas, kas pirmais dod zīmi, kur ir jāmeklē medījums. Pa vējam vilki spēj saost pat mazāko dzīvnieku, kas ir 1 — 2 kilometru attālumā, kad to pat nedzird un neredz. Lieliski attīstītās ožas dēļ vilki spēj izsekot medījumu pa pēdām. No aukstuma vilkus pasargā bieza 8 cm gara vilna. Tuvāk ķermenim ir kažokādas slānis — pavilna, bet ārējo kažoka daļu veido cieti, gari, melni mati ar gaišāku nokrāsu galos. Tie atgrūž ūdeni un neļauj samirkt pavilnai. Tādā “mētelī” ar dūnu oderi vilkam lietus un aukstums nav bīstams.
Izdodas katras desmitās
Vilki ir gaļēdāji. Viņi medī grupās. Lai izsalcis vilks remdētu bada sajūtu, viņam reizēm pietiek arī ar nelielu dzīvnieku — bebru, trusi, peli vai kādu putnu. Bet visam baram ar to nepietiek, tam vajadzīgs liels medījums — alnis vai briedis. Ne velti vilkus dēvē par sanitāriem — parasti par viņu upuriem kļūst veci, slimi vai nepieredzējuši dzīvnieki. Reizē ar slimu dzīvnieku pazūd arī slimības. Ja tiek nogalināts vecs dzīvnieks, vairāk barības paliek jaunajiem un spēcīgajiem. Šī bioloģiskā populācijas regulēšana veicina stipro, veselo dzīvnieku vairošanos gan mednieku, gan potenciālā medījuma vidū. Lai arī vilkus uzskata par nežēlīgiem dzīvniekiem, viņiem izdodas tikai katras desmitās medības.
Galvenais vilku barības objekts Latvijā ir savvaļas pārnadži — staltbriedis, stirna, mežacūka un alnis. Barības sastāvs sezonāli mainās, vasarā pieaug putnu, bebru, sīko zīdītāju, kukaiņu, ogu un augļu īpatsvars.
Atnāk krēslā
Intensīvas vajāšanas rezultātā vilka diennakts aktivitāte ir mainījusies, un viņš kļuvis par krēslas un nakts dzīvnieku. Dzīvnieks var būt aktīvs dienā vietās, kur viņu nemedī, kā arī riesta laikā un barības trūkuma gadījumā mazuļu barošanas laikā. Medībās dodas pārsvarā naktīs un krēslas stundās, bet dienas pavada slēptuvēs. Diennakts laikā vilks var veikt 20 — 40 kilometru lielus pārgājienus.
Vilks ir monogāms dzīvnieks, kurš vairojas reizi gadā. Dzimumgatavību jaunie vilki sasniedz otrajā vai trešajā dzīves gadā. Riesta periods ir no janvāra beigām līdz marta sākumam. Mazuļi piedzimst aprīļa beigās — maijā. Metienā var būt 1 — 12, parasti 4 — 6 mazuļi. Vilkam raksturīga ātra populācijas atjaunošanas spēja, tomēr ir augsta kucēnu mirstība — 50 procentu aiziet bojā līdz triju mēnešu vecumam, 65 procenti — līdz gada vecumam.
Dabisko ienaidnieku nav
Dabisko ienaidnieku vilkiem gandrīz nav. Viņiem var uzbrukt lāči, taču Latvijā lāču skaits ir niecīgs. Vilks var iet bojā, medījot lielos pārnadžus. Barības konkurenti var būt citi plēsēji — lūsis, lācis, tinis. Latvijā vienīgais nopietnais konkurents ir lūsis, jo arī viņa barības objekts ir pārnadži. Tomēr lūsim ir šaurāka barošanās specializācija un atšķirīga biotopu izvēle.
(No interneta)
