Gaidot 18. novembri, Latvijas institūts rīkoja konkursu “Nākamie 90”. Tam varēja pieteikt bērnus un jauniešus no 1. līdz 12. klasei, kuri ir aktīvi un ar kaut ko īpašu izceļas vienaudžu vidū. No Aizkraukles rajona konkursam bija pieteikts arī 12 skolēnu.
Latvijas institūts šo konkursu rīkoja, lai 90 labāko skolēnu no visas Latvijas kopā ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru uz Nacionālā teātra skatuves valsts 90. dzimšanas dienā simboliski no jauna proklamētu Latviju un sūtītu vēstījumu valsts neatkarības 100 gadu jubilejai. Konkursa organizētāji saņēma 515 pieteikumu — par sava pagasta, pilsētas un skolas aktīvākajiem bērniem un jauniešiem rakstīja skolotāji, pašvaldības, bet daļa skolēnu konkursam pieteicās paši. Pieteikumus izskatīja Latvijas institūts, piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas, Valsts jaunatnes iniciatīvu centra, Valsts prezidenta kancelejas un Latvijas 90. gadadienas svētku koordinatori. Žūrijas sastāvā bija arī dziedātāja Aisha, bijušais hokejists Artūrs Irbe, mūziķis Jānis Jubalts, spēkavīrs Raimonds Bergmanis un aktrise Katrīne Pasternaka.
Lai gan konkursa organizētāji teic, ka izvēlētie 90 skolēnu pārstāv visus Latvijas reģionus, no Aizkraukles rajona viņu vidū neiekļuva neviens. Aizkraukles rajona malači, kā visus konkursa dalībniekus nodēvējis Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš, ir: Aizkraukles novada ģimnāzijas skolēni Paula Elksne, Ieva Juškeviča un Helmuts Vīksna, Aizkraukles pilsētas sākumskolas skolniece Renāte Šteinberga un Aizkraukles 1. vidusskolas skolnieces Karina Kalabina, Viktorija Bizņa un Jūlija Švežika, arī Mazzalves pamatskolas skolnieces Laura Lomaga un Annija Grenciņa — Grencione, Neretas vidusskolas skolēni Laine Šarkūne un Kaspars Silavs, Neretas vidusskolas absolvente Laila Zupa.
Par izjūtām Latvijas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā un to, kā jaunieši vērtē Latviju un sevi šajā valstī, aicināju pastāstīt četrus no viņiem.
“Esmu gatavs pacelt zobenu Latvijas labā!”
Kaspars Silavs mācās Neretas vidusskolas 12. klasē. Puisis atklāj, ka piedalīšanās dažādos konkursos viņam ir arvien jauns izaicinājums pierādīt sevi, uzzināt kaut ko jaunu un gūt pieredzi.
Kaspars ar panākumiem ir piedalījies dažādu mācību priekšmetu olimpiādēs, aktīvi iesaistās skolas kultūras dzīvē, dejo tautasdejas, sporto un rod laiku arī citiem vaļaspriekiem. Raugoties Kasparā un pēc pāris pārmītiem teikumiem, pat svešniekam tūlīt kļūst skaidrs — no puiša staro pozitīva enerģija! Kaspars uzskata, ka tikai tad, ja cilvēks zinās Latvijas vēsturi, viņš skaidrāk varēs izprast arī šodien valstī notiekošo.
Kaspars savā esejā raksta: “Esmu pārliecināts, ka latvju dzimtene jau savā 100 gadu jubilejā būs spožāka kā jebkad. Kā viena no pamatvērtībām starptautiskajās attiecībās Latvijai būs draudzīga politika. Būs jūtams patriotisms un lepnums par dzimteni ikviena latvieša sirdī. Ar savu ekonomiku, kultūru un sportu Latvija būs pierādījusi pasaulei, ka ir viena no plaukstošākajām valstīm. Pasakainā daba un cilvēku laipnība ikvienā rosinās vēlmi apmeklēt Latviju. Daudz zemāks būs noziegumu līmenis, un daudz vairāk bērnu ar smaidu sejā varēs pateikt, ka viņiem ir jaukas ģimenes un siltas mājas, kur dzīvot. Arī neliela valsts var sevi parādīt pasaulei kā līdzvērtīgu partneri. Esmu gatavs pacelt zobenu Latvijas labā!”.
Ja Kasparam būtu burvju nūjiņa un viņš varētu mainīt, pilnveidot vai īstenot trīs lietas, tad censtos parādīt citām valstīm, ka arī Latvija ir spēcīga un konkurētspējīga, uzlabotu starpvalstu attiecības. Puisis sakārtotu valsts ekonomiku, rūpīgi pārlūkojot, kas notiek Saeimā, kāds ir valsts budžets, kur tiek tērēta nauda. Nebārstītu bezjēdzīgus solījumus, bet solītu konkrētas lietas, kuras arī atrisinātu. Treškārt, puisis risinātu problēmas, kas saistītas ar bezpajumtniekiem un jauniešiem, kuri nezina, kā pavadīt brīvo laiku.
17. novembrī Kaspars kopā ar deju kolektīvu piedalīsies svētku koncertā Neretas kultūras namā, tā arī būs svētku kulminācija. No plašās svētku programmas un iespējām svinēt valsts dzimšanas dienu visos Latvijas novados jaunieti visvairāk uzrunājusi spēle “Jaunie Rīgas sargi”, par piedalīšanos tajā ir vislielākais prieks.
“Cik nelokāmi būsim, tik stipra būs Latvija”
Laila Zupa ir pilskalniete, beigusi Neretas vidusskolu un šobrīd studē Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Laila joprojām darbojas Pilskalnes mazpulkā kā godabiedre, bet Pilskalnes pamatskolā piektdienās māca vizuālo mākslu. Valsts svētkos jauniete saņems Pilskalnes pagasta Atzinības rakstu.
Par konkursu “Nākamie 90” Laila saka: “Tā bija jauka ideja — sameklēt jauniešus un novērtēt paveikto, negaidot, kad viņi sasniegs pusmūža vecumu. Labi, ka šādā veidā cenšas atbalstīt un mudināt jauniešus jau tagad domāt par Latvijas valsti, kurā pašiem būs jādzīvo.” Arī Laila uzskata, ka patriotismam pamats liekams ģimenē, vecākiem jāmāca bērniem mīlēt savu valsti. Jauniete atklāj, ka, skatoties un jūtot līdzi sportistu vai mūziķu, kuri pārstāv Latviju, panākumiem, gan viņa, gan līdzcilvēki priecājas, panākumiem, bet ikdienā to pārlieku neizrāda.
Ja Lailai būtu iespēja valstī kaut ko mainīt, viņa censtos uzlabot ekonomisko situāciju, lai visiem būtu labi atalgots darbas, līdz ar to apturētu cilvēku aizplūšanu no Latvijas.
Esejā Laila raksta: “Man prieks par labiem cilvēkiem un jauniešiem, kuri vairo gaismu ar savu darbu, dzīves stilu. Man līdzās ir daudz radošu, gudru manas paaudzes cilvēku, kuri spēj veikt daudz Latvijas labā. Ir tikai jāiet un jādara. Cik atbildīgi, darbīgi, nelokāmi būsim, tik stipra būs Latvija. 90 gadu valsts dzīvē nav daudz, bet, salīdzinot ar cilvēka mūžu, var sacīt, ka tā ir kā sirma māmuliņa ar saviem dzīvesstāstiem, kurus veidoja katrs cilvēks, kurš cīnījās par Latvijas valsti, šeit dzīvoja, dzīvo un dzīvos. Mēs katrs esam individualitāte, personība un kopā neesam vienkārši pūlis, bet savas valsts pilsonis. Man gribas ticēt, ka mēs katrs to saprotam un apzināmies. Tādēļ domāju, ka mana paaudze saprot, ka, tikai strādājot, cenšoties sasniegt savus mērķus, spēsim veidot Latviju par skaistu, ekonomiski attīstītu un stipru valsti.”
Latvijas dzimšanas dienu Laila pavadīs kopā ar ģimeni, jo tās būs dienas, kad visi varēs būt kopā un apmeklēt kādu no svētku pasākumiem. Lailas vēlējums Latvijai: “Nezaudēt to, kas ir, un to, kas vairo skaisto un labo, lai kas arī notiktu. Lai visiem latviešiem šī zeme būtu pati skaistākā, labākā, mīļākā vieta, kur gribētos atgriezties un dzīvot! Lai Latvija ikvienam būtu nozīmīga un visi lepotos ar to no paaudzes paaudzē!”
Jāmainās politiķu attieksmei pret tautu
Ieva Juškeviča mācās Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klasē. Jauniete saka: “Es vēlos, lai jau pēc desmit gadiem Latvijā nedzirdētu vārdus: “Es mīlu šo zemi, bet ne valsti!”. Es vēlos piedzīvot, lai Latvija kā valsts rūpētos par saviem pilsoņiem un visi varētu teikt: “Mēs mīlam šo valsti tikpat stipri kā zemi!”.”
Ieva ir vieglatlēte, un viņai nācies apceļot diezgan daudz valstu: “Piedaloties sporta pasākumos un sacensībās ārzemēs, esmu novērojusi lielu atšķirību attieksmē pret savu valsti. Citās valstīs cilvēki savas patriotiskās jūtas vairāk izrāda ārēji, neslēpj tās, jo arī valsts ik uz soļa apliecina, ka tai ir svarīga savu iedzīvotāju labklājība. Latviešiem šo izjūtu trūkst. Kad amerikāņi dzied savu himnu, viņi tur roku uz sirds, bet mēs to nevaram. Varbūt tāpēc, ka esam ziemeļnieki, vēsi savās izjūtās?”.
Ja Ieva valstī varētu kaut ko mainīt, lielākās pūles viņa veltītu tam, lai no Latvijas neaizbrauc talantīgi un profesionāli cilvēki, lai viņi strādātu un dzīvotu dzimtenē. Taču, lai tas notiku, viņasprāt, ir jāmainās politiķu attieksmei pret tautu.
Jauniete domā, ka gaidot Latvijas 90. dzimšanas dienu, cilvēkus visvairāk vieno kultūras pasākumi — koncerti, izrādes un citi sarīkojumi. “Man likās nevajadzīgi izšķiest naudu Ginesa pasaules rekordu sasniegšanai — skrējienam vai dejai. Tas Latviju citu valstu vērtējumā nepadarīs labāku vai īpašu. Koncerti ar patriotiskām dziesmām, dejām un stāstiem šobrīd ir vajadzīgi visvairāk,” domā Ieva.
“Uz notiekošo jāraugās mazliet gaišāk”
Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klases skolēns Helmuts Vīksna atklāj, ka ikdienā viņš un vienaudži patriotiskās jūtas neizrāda: “Ja tās neizrāda, tas vēl nenozīmē, ka to nav. Kādreiz runājam arī par patriotismu un tēvzemes mīlestību, vairāk gan apspriežot minoritāšu tiesības un pienākumus.”
Helmuts Latvijas nākamos 90 gadus redz gaišākus un daudzsološākus: “Mums jāapzinās, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, arī mūsu valsts ir daļa no Eiropas, taču nevajag ņemt pilnīgi visu, ko tā sniedz. Ir labas lietas, ko varam aizgūt no Rietumeiropas kultūras, mācīties, kā vienā valstī draudzīgi sadzīvo vairāku tautību cilvēki, kļūt draudzīgākiem vienam pret otru, taču tajā pašā laikā vissvarīgākais ir saglabāt savu identitāti, savu kultūru un tradīcijas. Mums mazliet vairāk jādomā par sevi, nevajag visu laiku staigāt noliektām galvām, rūpju pilnām sejām — uz visām lietām jāraugās mazliet gaišāk.”
No plašās svētku programmas Helmutu visvairāk saviļņoja mākslas filma “Rīgas sargi”, īpaši tas, ka to demonstrēja ne tikai Rīgas kinoteātros, bet arī Latvijas reģionos. Patika daudzie televīzijas raidījumi par Latvijas vēsturi un notikumiem pirms daudziem gadiem.
“Manuprāt, rīkojot svētkus ar tik plašu vērienu, kāds tiem ir šogad, Latvija ir tikai ieguvēja. Kurš tagad nezina, kāds izskatās Latvijas dzimšanas dienas logo un ko nozīmē tajā attēlotie skaitļi? Man šķiet, ka ieguldījumi ir bijuši tā vērti, lai arī jaunāko paaudzi ieinteresētu un viņiem saprotamā veidā stāstītu par valsts vēsturiskajiem notikumiem. Savai valstij svētkos novēlu, lai jau pēc pāris gadiem te būtu tik labi, ka dzimtenē gribētu atgriezties visas ārzemēs strādājošās ģimenes,” teic Helmuts.
