Daudz tūristu no Latvijas ik gadu dodas uz Slovakijas Augstajiem Tatriem — vasarā kāpj kalnos, ziemā slēpo. Tā ir viena no tuvākajām vietām un lētākajām iespējām slēpot īstos kalnos ārpus dzimtenes.
Daudz tūristu no Latvijas ik gadu dodas uz Slovakijas Augstajiem Tatriem — vasarā kāpj kalnos, ziemā slēpo. Tā ir viena no tuvākajām vietām un lētākajām iespējām slēpot īstos kalnos ārpus dzimtenes.
Vētra “nopļauj” mežu
Taču tie, kuri Tatros bija kaut vai pirms pusgada, ierodoties tur tagad, neticēs savām acīm, ka tā ir vieta, kur viņi bijuši iepriekš. Kāpēc?
Kādā 2004. gada novembra dienā pār Augsto Tatru nogāzēm brāzās neganta vētra, kura nopostīja milzīgas egļu meža platības, nodarot dabai lielus postījumus. Mežs vairāk atgādina pēc vētras noplakušu labības lauku. Koki sagāzti, un meža tīrīšanai būs vajadzīgs liels darbs. Daba kārtējo reizi pierāda, cik bezspēcīgi patiesībā esam tās priekšā.
Cenas palielinās
Slēpot dodamies nelielā kompānijā ar mikroautobusu. Apmetamies skaistajā Lomnicas ciemā. Dzīvošana īrētā namiņā ir viens no lētākajiem veidiem. Mājā ir vairākas istabiņas, duša, tualete un virtuve. Varam noīrēt apartamentus, kur par papildsamaksu var pasūtīt arī brokastis vai vakariņas.
Slovakijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā viss kļuvis dārgāks. To var just kā krogos, tā arī kalnos, iegādājoties pacēlāju kartes.
Četrus kilometrus no kalna
Pirmajā dienā esam nolēmuši iemēģināt vietējo Lomnicas trasi. Tā slavena ar garo nobraucienu — no Lomnicas sedlienes (2190 m) līdz pacēlāja sākumpunktam esot gandrīz 4000 m garš nobrauciens. To var sadalīt trijās daļās. Ja brauc ar vagoniņu līdz stacijai Štart, tad nobraucienu sauc par zilo trasi (viegla), ja brauc no Skalnate Pleso, tad — par sarkano (vidējas grūtības). No pēdējās stacijas sēdeklī iespējams uzbraukt līdz Lomnicas sedlienei un jau pa melno (grūto) trasi traukties lejup. Šis patiesi ir baudāmākais posms — stāva, bet labi nolīdzināta trase.
Vienas dienas pacēlāja karte Lomnicā maksā 550 kronu (viena krona — divi santīmi). Kafejnīcas tur ir gan kalna pakājē, gan augšā — Skalnate Pleso, kur ikviens slēpotājs var iedzert tēju un ieēst slovāku nacionālo ēdienu — gulašu — par mums pieņemamām cenām. Šī trase ir piemērota gan iesācējiem, gan pieredzējušiem slēpotājiem.
Izsludina lavīnbīstamību
Nākamajās dienās saulīte mūs vairs nelutina, kārtīgi snieg. Kalnos izsludina pat lavīnbīstamību, jo sniega segas biezums sasniedz 2,6 m. Taču lielais sniega daudzums slēpot netraucē.
Dodamies aplūkot vienu no populārākajiem Augsto Tatru slēpošanas kūrortiem — Štrebske Pleso. Te jau viss ir nedaudz dārgāks, taču arī iespējas plašākas. Trases platākas, koptākas, vairāk nogāžu. Vienīgais mīnuss — krēslu pacēlāji. Stiprajā vējā ir neomulīgi sēdēt, salst.
Kalna augšdaļā ir kafejnīca, kurā vējainā, aukstā laikā var ieturēt maltīti vai iedzert siltu tēju. Hāta (kalnu mājiņa) ir mājīgi iekārtota, un tajā uzkavēties ir pat romantiski. Tatros atšķirībā no Alpiem kalnu mājiņās cenas īpaši neatšķiras no tām, kas ir lejā.
Biļete jāpērk otrreiz
Trešajā dienā piedzīvojam nelielu vilšanos. Nolemjam apmeklēt Hrebeņok trasi pie tuvējās Stary Smokovec. Slēpošanas kartē norādīts, ka trase domāta iesācējiem, bet kalna augšējā daļā ir ko darīt arī pieredzējušākiem slēpotājiem. Taču dzīvē viss ir savādāk. Sākumā nopērkam biļetes, lai ar vilcieniņu tiktu līdz Hrebeņok augšai, kur sākas iesācēju trase. Taču tur izrādās — lai tiktu augstāk, jāmaksā vēl papildus, jo kalnam esot divi saimnieki. Kaut kas tāds vēl nebija redzēts.
Pirmo reizi gan atļauj nobraukt bez maksas, bet brauciens izvēršas īstā “free ride” (brīvā braukšana pa sniega pulveri) ar grimšanu līdz ceļiem sniegā. Te pa nakti pamatīgi piesnidzis, un mēs esam pirmie apmeklētāji, kuri iemēģina trasi. Trases augšējā daļa ir patīkama, bet otrā daļa, kura ved līdz Stary Smokovec ciemam, vairāk piemērota distanču slēpotājiem, jo stāvums te ir visai niecīgs.
Ātri nolemjam, ka pacēlāju biļetes jāpārdod un jādodas prom, jo šajā trasē patiesi nav ko darīt. Hrebeņok trasi neiesaku apmeklēt — lieka naudas tērēšana.
Izklaides čigānu krogā
Vakarā apmeklējam izdaudzināto čigānu krogu “Koliba” Stara Lesna ciematā. Krogs gaumīgi iekārtots, un viesus apkalpo paši čigāni. Plašās telpas centrā grilē gaļu, čigāni spēlē, un visu vakaru valda jautra atmosfēra. Ik pa brīdim pats saimnieks atnāk un apjautājas, vai viss ir labi. Porcijas, ko piedāvā, ir lielas, un ēdiens garšīgs. Pēc rēķina samaksāšanas saimnieks vēl visiem uzsauc 50 g slivovicas (plūmju šņabja), lai nav sarūgtinājuma par “skarbo” rēķinu. Izrādās, tas iedarbojas!
Šķiet, no slēpošanas viedokļa Tatrus esam apguvuši. Pagājušajā gadā apmeklējām Zemo Tatru kūrortu Jasnu, šogad — Augstos Tatrus. Trašu izvēle kopumā nav liela, bet slēpot var. Taču nākamgad tomēr jāskatās Alpu virzienā — dārgāk, bet labāk.
