Aizkrauklieša Zigismunda Birkenfelda vaļasprieks ir motosports.
Aizkrauklieša Zigismunda Birkenfelda vaļasprieks ir motosports. Pārstāvot sporta klubu “Aizkraukle”, viņš startējis lielākajā daļā motokrosa sacensību blakusvāģu klasē un šogad kopvērtējumā ieguva devīto vietu Latvijā.
“Vainīgs” tēvs
— Kāpēc tieši motokross?
— Ar šo sportaveidu savlaik aizrāvās mans tēvs. Viņu gan vairāk interesēja solo motocikli, bet mana sirdslieta ir motocikls ar blakusvāģi. Kopš bērnības braucu ar mopēdu, skatījos, kā tēvs remontē savu braucamo. Pašam vairāk interesēja nevis motocikla sagatavošana sacensībām, bet tieši braukšana. Tēvs gan sacensībās praktiski nepiedalījās. Arī viņa brālim bija krosa motocikls, un viņi savstarpēji sacentās, laiku pa laikam viņš sacentās arī ar motokluba “Lāčplēsis” braucējiem. Pats nopietnāk motokrosam pievērsos tikai pirms trim gadiem.
— Braucat pie stūres?
— Jā, esmu stūrmanis. Taču tas nenozīmē, ka man fiziski klājas vieglāk nekā līdzbraucējam. Tas atkarīgs no trases un daudziem citiem apstākļiem. Ir trases, kurās stūrmanis nogurst vairāk nekā “kantētājs”.
Vajā tehniskas ķibeles
— Kāds bija jūsu pirmais motocikls?
— Pats pirmais, ar ko piedalījāmies sacensībās kopā ar Raimondu Vilcānu no Iršiem, bija visai necils: motors no čehu “Čežetas” motocikla, rāmja izgatavotājs nebija nosakāms, turklāt tas bija šķībs un greizs, bez amortizatoriem. Trasē tas lēkāja kā traks, un to savaldīt nebija viegli. Tad iegādājāmies citu motociklu. Tam bija labāks rāmis, spēcīgāks dzinējs. To izbaudījām jau pirmajā treniņā, kad no lielās slodzes motoram izkusa virzulis. Nācās motoru vest uz Cēsīm pie Pētera Serģa, kurš tam “atdeva dzīvību”. Tosezon mūs nepārtraukti vajāja tehniskas ķibeles. Motors bieži vien neizturēja pat kvalifikāciju, nepārtraukti bija jāremontē. Tā ir visiem, kamēr “neizslimo bērnu kaites” un netiek pie labāka braucamā. Pēc tik neveiksmīgas sezonas gribējās visam atmest ar roku, motociklu noslīcināt Daugavā un sākt nodarboties ar peldēšanu vai kādu citu sportaveidu.
Brauc elites līgā
— Ar ko braucāt šosezon?
— Šai sezonai izdevās sagādāt jau krietni labāku motociklu. Tam bija izturīgs rāmis ar labiem amortizatoriem, “KTM” dzinējs: divtaktu, taču ar šķidruma dzesēšanu un visai jaudīgs. Vismaz tā šķita sezonas sākumā. Tomēr elites līgā mums bija viens no vājākajiem motocikliem. Sākumā domājām braukt “B” līgā, taču nolēmām, ka augstākajā līgā ir iespēja gūt daudz vērtīgāku pieredzi, jo jāsacenšas ar Latvijas labākajiem braucējiem, un redzēt, kā brauc pasaules labākie motokrosisti.
— Kā veicās?
— Skrūvēšanas bija mazāk, lai gan pirmajā treniņā šķita, ka labāk nav kļuvis, jo nekas neizdevās tieši tehnisku ķibeļu dēļ. Atskrūvējās sajūga kurvis, vēl šis tas, un mēs domājām, ka no braukšanas atkal nekā. Taču kļūdījāmies. Tiklīdz visu salabojām, tā problēmu vairs nebija. Tikai sīkas vainas, kuras var novērst dažu minūšu laikā. Kopvērtējumā Latvijas čempionātā biju devītajā vietā, bet Baltijas čempionātā pat septītais, apsteidzot Daniela Vilemsena ekipāžu par divām vietām. Viņš gan piedalījās tikai vienā posmā. Vienas sacensības bija Gulbenē, otras — Ķegumā.
Jāpalielina ātrums
— Kur gatavojaties sacensībām?
— Darbavieta, kurā strādāju, SIA “ARinWest” atvēlējusi telpu, kur motociklu glabāt un remontēt. Uzņēmums mani šajā ziņā ļoti atbalsta. Trenējamies Ķegumā, “Zelta zirga” trasē. Tā piemērota motocikliem ar blakusvāģi, tieši tur notiek viens no pasaules čempionāta posmiem šajā klasē. Arī mēs nākamsezon plānojam piedalīties šajās sacensībās. Pirms tam, protams, vēl daudz jātrenējas, jo jāizpilda kvalifikācijas normatīvus. Pašlaik mēs braucam par piecām sekundēm aplī lēnāk, nekā būtu nepieciešams kvalifikācijai. Piecas sekundes motokrosā ir daudz, taču mums vēl ir laiks, lai sagatavotu tehniku un trenētos. Ja pietiks naudas, mēģināsim piedalīties arī sacensībās kaimiņzemē Igaunijā. Vēl trenēties braucam uz Stelpes trasi. Tā gan vairāk domāta solo motocikliem, taču tur var labāk iemācīties pārvarēt tramplīnus.
— Vai treniņā tikai riņķojat pa trasi?
— Protams, cenšamies izbraukt visu distanci, taču bieži vien veicam konkrētus elementus — iebraukšanu līkumā, tramplīnu pārvarēšanu, startu. Vēlos panākt, lai Ķeguma trasē varētu braukt, kā saka, aizsietām acīm.
Treniņš kā miegazāles
— Ko teiksiet par līdzbraucējiem?
— Šajā sezonā startēju kopā ar Ediju Pozņaku no Rūjienas. Taču mums bija ļoti grūti satikties, lai kopīgi trenētos. Viņam bija jāmēro ļoti tāls ceļš, arī man nebija izdevīgi vest motociklu tik tālu. Tāpēc nākamgad man būs jauns līdzbraucējs — Vilnis Krūmiņš no Rīgas. Viņš ir ļoti pieredzējis, blakusvāģu klasē ar dažādiem stūrmaņiem brauc jau vismaz 20 gadu. Man visu laiku ir neliels sasprindzinājums, jo bail, ka izdarīšu ko nepareizi. Viņš gan smiedamies teic, lai tik dodot gāzi, viņš paveikšot visu pārējo. Pirms satikāmies, šķita, ka braucu labi, taču, kad blakusvāģī iekāpa Vilnis, sapratu, ka patiesībā man vēl ļoti daudz jāmācās. Pēc pirmā kopīgā treniņa miegs bija lielisks. Viņš mani tā nodzenāja, ka acis pašas krita ciet. Būs vajadzīgi vismaz trīs, četri gadi, lai iegūtu pietiekamu meistarību. Arī no līdzbraucēja meistarības atkarīgs ļoti daudz, kamēr riteņi pie zemes, stūrēju es. Kad motocikls palecas gaisā, tieši “kantētājs” ar savu svaru to pagriež vēlamajā leņķī un virzienā.
— Vai nav bijis vēlēšanās braukt kādā no solo motociklu klasēm?
— Mani šie braucamie īsti nesaista. Iespējams, pietrūkst līdzbraucēja. Mums jādarbojas komandā, vienam otru jājūt un jāsaprot bez vārdiem. Motocikls ar blakusvāģi šķiet stabilāks, lai gan patiesībā tas tā nav. Kritiena laikā viss ir daudz nopietnāk. Kādu brīdi domāju pāriet uz kvadraciklu klasi, taču motocikls ar blakusvāģi sirdij tuvāks. Turklāt solo motociklu klasēs braucēju meistarības līmenis ir tik augsts, ka, lai tādu sasniegtu, trenēties jāsāk jau agrā bērnībā.
Mainās laika ritējums
— Ko izjūtat pirms starta?
—Starta brīdī nedomāju neko. Taču izjūtas dažas sekundes pirms tam ir visdažādākās. Kad līdz startam palikušas piecas sekundes, klusībā skaitu līdz pieci. Dažkārt šķiet, ka šis mirklis ilgst bezgalīgi. Citreiz atkal šīs sekundes aizlido vēja spārniem. Man līdz šim nav bijis iespējas tik ātri kā konkurentiem tikt līdz pirmajam līkumam — dzinējam trūkst jaudas. Tomēr burzmā pirmajā līkumā nav tik traki, kā, no malas raugoties, šķiet. Viens otram speciāli virsū nebrauc, jo katram veselība dārga. Protams, lielākas vai mazākas sadursmes gadās. Tad tikai pasakām kādu rupjāku vārdu un traucamies tālāk. Motosports mēdz būt visai traumatisks un bīstams, taču ar to jāsamierinās. Kad pirmais līkums izbraukts, jādomā, kā panākt tos, kuri tevi apsteiguši pa ārmalu, kur mazāka burzma un rises nav tik dziļas. Ja rises kļūst pārāk dziļas, skatos, kā izveidot jaunu “špūri”. Pāris apļu un redzu, arī Serģis brauc pa manu “špūri”.
— Kā pavadāt laiku starp braucieniem?
— Nomazgāju motociklu, atpūšos. Latvijas čempionātā tam laika pietiek, bet Baltijas čempionātā starp braucieniem bija tikai desmit minūšu. Pietika laika tikai iepildīt degvielu. Tās ir sprinta sacensības. Un tā četras reizes pēc kārtas. Psiholoģiski otrajam braucienam sagatavoties ir vieglāk. Pats brauciens gan mēdz būt smags, jo trase tad ir ļoti izbraukta. Pēdējie četri apļi ir vissmagākie, bet, kad tiesnesis parāda, ka līdz finišam vairs tikai divi apļi, šķiet, ka spēki nāk klāt un sacīkste beigusies pārāk ātri.
Motocikls uzkrīt virsū
— Kāds ir bijis nopietnākais kritiens?
— Šosezon veicās, bija tikai daži nenopietni sasitumi. Taču, sākot nodarboties ar motosportu, bija lielākas un mazākas neveiksmes. Atceros, 1. maijā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, trenējāmies Iršos. Bija sava trase. Braucām ar “Ural” markas motociklu. Pēc tramplīna, neveiksmīgi piezemējoties, braucamais uzkrita mums virsū. Tas bija ļoti sāpīgi. Motocikls smags, un tik viegli nevarēja izlīst no tā apakšas. Divas nedēļas staigāju šķībs, bet paliekošu seku nebija.
— Vai domājat par jaunu motociklu?
— Pārrunas ar brāļiem Skrējām jau notiek. Viņi nolēmuši blakusvāģu klasē vairs nebraukt, taču motocikls viņiem labs. Ar to savlaik brauca Haralds Rupeiks. Ja izdosies atrast atbalstītājus, šo motociklu, kas maksā ap 16 tūkstošu eiro, varēs nopirkt. Jauns motocikls maksā daudz dārgāk. Lietots braucamais ir neliela dzīvoklīša cenā. Šo motociklu jau izmēģinājām vienā treniņbraucienā — atšķirība ir milzīga. Jūtu, ka ar šādu braucamo varētu gūt ievērojamus panākumus. Apļa laiks ir krietni labāks.
Pēc sacensībām pazūd braucamais
— Noteikti gadās arī kuriozi…
— Kur nu bez tiem! Reiz, kad sacensības jau bija beigušās un kopā ar draugiem atpūtāmies, sākās paraugdemonstrējums moto frīstailā. Aizgājām paskatīties. Uz grila palika izcepta gaļa, uz galda — tikko atvērta dzeramā pudele. Kad atgriezāmies, nebija ne pudeles, ne gaļas. Līdzbraucējs skatās — nav viņa zābaku. Bija pazuduši arī manējie. Tikai pēc tam sapratu, ka vietā, kur jābūt motociklam, ir tāds savāds tukšums. Tajā brīdī šķita, ka visam beigas. Taču pēc dažiem mirkļiem aiz krūmiem sadzirdēju pazīstamu skaņu. Izrādās, mūs izjokojuši kolēģi. Gaidot esot apēduši gaļu, izdzēruši pudeli. Mēs kavējāmies, tāpēc nolēmuši “mazliet” pajokot.
— Kā jūsu aizraušanos ar motosportu vērtē draudzene?
— Kā kuro reizi. Šad tad priecājas, taču, kad ilgas stundas jāpavada treniņos, uzskata, ka vairāk laika vajadzētu veltīt viņai, nevis motosportam.
— Motokross ir dārgs sportaveids. Vai pietiek atbalstītāju?
— Būtu labi, ja līdz jaunajai sezonai izdotos atrast vēl kādu, kas palīdzētu nopirkt motociklu. Šobrīd mūs ļoti atbalsta Aizkraukles novada dome, SIA “ARinWest”, “Pakavs”, “Latsin” un vairāki citi uzņēmumi. Mēs vēlamies pierādīt, ka arī Aizkrauklē ir labi motosportisti.
