Kāda paruna vēsta: “Domā, ko runā!” Dažkārt dusmās pateikti vārdi uz mūžu var izpostīt cilvēka dzīvi. Kā visas sēklas, arī naidā “sētā”, aug un plešas, liekot ciest arī nelaimīgā līdzcilvēkiem.
Nīstā vedekla
Tas notika pirms daudziem gadiem. Kādai vecai, rūpju nomāktai sievai nepatika dēla izredzētā. Viņa bija svešiniece, šķirtene, turklāt dažus gadus vecāka. Vecā sieviete negribēja pieļaut, ka dēls tādu prec, taču viņš mātē neklausījās un rīkojās pēc sava prāta.
Tomēr vīramāte mierā nelikās un par katru cenu gribēja dēlu un vedeklu izšķirt. Kad pēc gada jaunajai ģimenei piedzima meitiņa, vecmāmiņa nevis priecājās par mazmeitu, bet gan paziņoja: “Tā jau nav mana dēla meita. Kas to lai zina, kurš ir viņas tēvs.”
Māte centās dēlu pierunāt, lai dzen sievu un to “dzeguzēnu” projām, bet viņš tā arī nesaprata, kam lai tic – mātei vai sievai, kura, protams, visu noliedza. Taču uz mazo Ritu (vārdi tekstā mainīti – aut.) viņš lūkojās ar aizdomām.
Māc šaubas
Rita auga kā visi padomju laika bērni. Vispirms “silīte”, jo pēc pāris mēnešiem mātei bija jāatgriežas darbā, tad bērnudārzs, pēc tam – skolas gaitas.
Vecākiem pirmajā vietā bija darbs un mājas celtniecība, pēc tam tikai Rita. Apģērbta bija, paēdusi arī, ko vēl?
Tēvu joprojām māca šaubas, vai tā tiešām ir viņa meita. Parasti to viņš atcerējās dzērumā. Aizdomas deva vaļu dusmām, un tādās reizēs meitene saņēma pērienu par neko. Savādi, bet māte meiteni neaizstāvēja, nemierināja, bet gan nostrostēja.
Ritai bija 12 gadu, kad piedzima māsa Dace. Māte augām dienām bija kopā ar Daci, visu uzmanību veltīja tikai viņai, Ritai laika neatlika. Dažreiz viņai lika mazo māsu pieskatīt, kad māte devās iepirkties, uz dārzu vai kur citur.
Meitene ar māsiņu palika nelabprāt. Viņai likās, ka mazā ir pārlieku izlutināta – bez iemesla niķojas, kāds gan prieks ar tādu sēdēt. Gadījās, ka Dace gulēja diendusu, bet Rita to laiku pavadīja pagalmā ar saviem vienaudžiem. Māsa pa to laiku pamodusies, raud. Pārnāca māte, atrod mazo vienu pašu. Māte sodīja Ritu par pārkāpumu ar “mājas arestu”, tēvs – ar siksnu.
Mūžīgie konflikti
Arī mācībās Ritai neveicās. Neapmierinošo vērtējumu bija vairāk kā apmierinošo. Mājās, protams, par to rājās.
Pusaudzes gados Ritai gadījās bieži konflikti ar vecākiem. Viņa redzēja, kā tiek mīlēta Dace. Visas māsas iegribas nekavējoties tika izpildītas, Rita sev vēlēties nedrīkstēja neko. Taču viņa vēlējās pavisam maz – tikai vecāku mīlestību un sapratni.
Kā jau tas bieži gadās, tā, kā viņai trūka mājās – atrada uz ielas. Sāka smēķēt, vēlāk lietot alkoholu. Bieži nepārnāca arī mājās. Kad pārnāca, atkal māte rājās, bet tēvs lūkoja siksnu. Ja bija dzēris, kliedza: “Tu neesi mana meita!” Vecāki meitu sodīja – ieslēdza istabā. Tā kā dzīvoklis bija otrajā stāvā, izkļūt no tā viņai bija viegli.
Starp daudziem radiniekiem Ritai domubiedru nebija. Māsīca Ieva, Ritas klasesbiedrene, tā arī sacīja: “Man ar Ritu nav pa ceļam, viņai interesē tikai vīns un cigaretes.”
Arodskolā Rita bija apguvusi šuvējas arodu. Strādāja šūšanas fabrikā, labi nopelnīja. Darbdienas pagāja darbā, brīvdienas pavadīja ar draugiem, par ko atkal bija spiesta klausīties vecāku pārmetumus.
Ne reizi vien viņa domāja, ka labprāt aizietu no mājām, ja vien būtu, kur. Ne kopmītnē, ne dzīvokļu rindā viņu neuzņēma, jo vecāku mājās dzīvojamās platības bija pietiekami.
Kādā ballītē Rita iepazinās ar glītu, tumsnēju jaunekli. Viņai šķita, ka tā ir mīlestība no pirmā acu skata. Arī Vahtangam Rita ļoti patika. Pēc pāris mēnešiem viņš meiteni bildināja, vēl pēc mēneša jau svinēja kāzas.
Ritas vecākiem meitas precības bija pa prātam. Drīz pēc kāzām Rita ar vīru aizbrauca uz viņa dzimto pusi. Māte gan piebilda, ka varēja jau nu dzīvot tepat un nekur nebraukt, taču Rita par to pat dzirdēt negribēja, jo ātrāk vēlējās tikt projām no vecākiem un šīm mājām.
Nav vietas nekur
Pēc dažiem gadiem Rita atgriezās Latvijā. Ar viņu kopā arī mazā Marta, Ritas meitiņa. Vecāki bija ļoti pārsteigti, nevarēja saprast, kas noticis, bet Ritas atbilde bija lakoniska: “Tā nebija dzīve.”
Vecvecāki Martu iemīlēja, meitenīte apguva latviešu valodu, apmeklēja bērnudārzu, bet Rita atgriezās iepriekšējā darbavietā. Taču jaunā sieviete alka tikties ar senajiem draugiem, par ko atkal izpelnījās vecāku pārmetumus. Kad pēc vairāku dienu uzdzīves viņa atgriezās mājās, tēvs sagaidīja nevis ar siksnu, bet ar rungu, un atgādināja, ka Rita nav viņa meita, pati var iet, kur grib, bet mazmeitu viņa nedabūs.
90. gadu sākumā Rita palika bez darba. Tajā laikā tēvs lauku teritorijā bija uzcēlis māju ar saimniecības ēkām. Māte sāka audzēt trušus, cūkas un dažādus mājputnus. Ritai palika vecāku dzīvoklis, Dace jau bija apprecējusies un dzīvoja pie vīra. Rita ar Martu brauca uz laukiem, palīdzēja, māte deva pārtiku.
Varētu jau tā dzīvot, ja ne alkohols. Arvien biežāk Rita sāka ieskatīties glāzītē. Tā vairs nebija brīvdienu uzdzīve, iedzeršanas turpinājās arī pārējās nedēļas dienās. Ja kādu darbu atrada, pēc kāda laika to dzeršanas dēļ zaudēja. Marta pārdzīvoja, nepatika viņai mātes pudeles māsas un brāļi. Kad vien bija iespējams, meitene devās pie vecmammas un vectēva. Bet gadījās arī tā, ka abām – Martai un Ritai – nebija, ko ēst. Ritas māte, lai arī vienmēr par kaut ko pārmeta un ar kaut ko bija nemierā, tēvam nezinot, samaksāja par komunālajiem pakalpojumiem.
Ar gadiem Ritas attiecības ar ģimenes locekļiem ir tikai pasliktinājušās. Pašlaik ir izveidojusies situācija, ka sievietei vietas nav nekur. Tuvinieki saka: “Pati vainīga.”
Viņai nav vietas lauku mājā. Māsa Dace pārliecināja māti, ka Rita ar savu neciešamo uzvedību traucē gan smagi slimajam tēvam, gan arī pašai mātei, tādēļ būs labāk, ja viņa te nenāks. Dace arī nenoliedz, ka viņa gribētu dienās šo māju mantot, apejot Ritu.
Ritai nav vietas arī dzīvoklī. Marta jau ir izaugusi, strādā par frizieri. Meitenei ir draugs,kurš dzīvo kopā ar viņu, un māte traucē. Sevišķi, ja ir dzērusi. Kādēļ gan māte nevarētu meklēt sev citu dzīvesvietu, piemēram, sociālo dzīvokli?
* * *
Pirms nedēļas zemes klēpī guldīja Ritas tēvu. Māti katra savā pusē balstīja Dace un Marta. Arī Rita bija atnākusi tēvu pavadīt – cilvēku, kurš viņu nekad nav uzskatījis par meitu. Skumji, bet arī kapos Rita stāvēja ne pie svešiem, ne pie savējiem, kaut kur pa vidu.
Tēva vairs nav, arī naida sēkla ir zem zemes. Vai vērts uzdot jautājumu – kā būtu, ja būtu? Ja vecāmāte nebūtu tik ļoti nīdusi māti un pēc tam tā izrunājusies, jādomā, ka Ritas dzīve būtu citāda.
Dzērumā Rita ne reizi vien mātei pārmeta: “Tu, māt, esi mani nodevusi! Savu miesīgu meitu tu neaizstāvēji!” Arī tas pamatoti, jo tik maz vien viņai vajadzēja – vecāku mīlestību. Vai tagad kas mainīsies šo sieviešu dzīvē? Gribētos.
