Rīt mēs svinēsim svētkus tā brīnišķā notikuma piemiņai mūsu ticības vēsturē, kad pirmo reizi redzamu ugunszīmju veidā uz apustuļiem nolaidās Vissvētākās Trīsvienības persona — Dievs Svētais Gars.
Rīt mēs svinēsim svētkus tā brīnišķā notikuma piemiņai mūsu ticības vēsturē, kad pirmo reizi redzamu ugunszīmju veidā uz apustuļiem nolaidās Vissvētākās Trīsvienības persona — Dievs Svētais Gars.
Ne velti Kristus tik bieži runāja un atkārtoja apustuļiem solījumu pēc savas aiziešanas atsūtīt viņiem Svēto Garu. Apustuļi tad vēl īsti nesaprata šī solījuma lielo nozīmi un nepievērsa tam pietiekami uzmanību, bet vēlākie notikumi pārliecināja viņus un arī pasauli par to, ka Svētais Gars tiešām it kā no jauna radīja pašus apustuļus un reizē ar to iedvesa dzīvību jaundibinātajai Kristus Baznīcai. Pirms Svētā Gara atnākšanas Baznīca bija tādā pašā situācijā, kā pirmā cilvēka miesa pirms nemirstīgās dvēseles iedvešanas viņā.
Kā Ādama miesu Dievs radīja no vienkāršiem zemes elementiem, izveidodams ar savu vareno roku brīnišķīgi mērķtiecīgu organismu, tā Kristus aicināja visvienkāršākos cilvēkus un no viņiem izveidoja savas Baznīcas pirmsākumu jeb kodolu. Šis kodols līdzinājās dīglim nedzīvā olā. Bija izvēlēti un Dieva ceļiem apmācīti apustuļi, bet trūka drosmes un enerģijas stāties pie lielā evaņģelizācijas darba. Bija pasludināts evaņģēlijs, bet daudz kas no tā pašiem apustuļiem vēl nebija saprotams. Bija nedaudz kristīgo, kuri pēc Kristus uzkāpšanas debesīs ieslēdzās kopā ar apustuļiem pēdējo Vakariņu namā un nedrīkstēja atklātībā parādīties. Kristus Baznīca līdzinājās kuģim, kas, sagatavots garam, grūtam braucienam, stāv ostā uzvilktām burām un gaida, kad ceļavējš piepūtīs buras un nesīs kuģi pāri bangojošai jūrai. Tā pienāca pirmie Vasarsvētki, kad no debesīm nāca it kā stipra vēja šalkšana un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz katru. Visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt dažādās valodās, kā “Svētais Gars viņiem deva izrunāt”. (Ap. d. 2,1—4).
Mūsdienu materiālās kultūras korifeji nevar beigt lielīties ar cilvēka personas brīvību, ko pieraksta kultūras līmeņa paaugstināšanai, bet paši lāgā neaptver, ka pārlieka brīvība ved pie personīgās verdzības. Cilvēks jau tā ir radīts, ka jākalpo kaut kādam kungam. Kas atsakās no kalpošanas Dievam, tas iekrīt zemāku kungu kalpībā. Rakstnieks Gardoni ir sarakstījis grāmatu “Dieva vergi”. Tanī attēlota šāda epizode. Vecs benediktīniešu mūks Sikarda kopā ar zēnu iet uz Margaritas salu. Ceļā viņi satiek piedzērušu kungu. “Skaties,” saka mūks, “tur iet cilvēks, ko pēc apģērba varētu saukt par kungu, bet īstenībā viņš ir alkohola vergs.” Tālāk viņi sastop baņķieri, un mūks zēnam aizrāda, ka tas esot naudas vergs. Pēc kāda laika gājēji ierauga trīs elegantus švītus, un tos mūks nosauc par modes vergiem. Tad zēns izbrīnā jautā: “Vai tad visi cilvēki ir vergi? Vai arī karalis ir vergs?” — “Karalis ir tautas vergs,” atbild vecais mūks. “Vai mēs abi arī esam vergi?” neatlaižas zēns. “Arī mēs esam vergi, bet Dieva vergi,” pabeidz mūks.
Kas ar miesu un dvēseli kalpo Dievam, tas ir brīvs no verdziskās kalpošanas radībām. Tāds neverdzina arī citus cilvēkus, kā to mēdz darīt materiālo lietu vergi. Tā gara kultūra, ko pasaulei deva Svētā Gara atnākšana, dara cilvēku brīvu garā un māca krāt tās mantas, kuras pašu krājēju padara laimīgu caur to, ka viņš aplaimo citus. Šis arī ir tas prieks, par kuru Kristus teica, ka to apustuļiem neviens nespēs atņemt.
Lai šajā svētku dienā Svētais Gars apgaismo arī ikvienu no mums, ka mēs saprastu, kas dara mūs patiesi laimīgus, lai pēc tā vien tiektos mūsu ikdienas dzīvē.
Nāc, Svētais Gars, apgaismo mūsu gara acis, lai mēs ieraudzītu un atbrīvotos no visa tā, kas mūs paverdzina, un dari mūs patiesi brīvus mūsu Radītājā un Tēvā!
