Šodien manā priekšā pēkšņi apstājās automašīna, un vietējais uzņēmējs aicināja aizvest, kur man vajag. Zinu jau! Rīt vēlēšanas, un grib mani uzpirkt. Lepni kā ērglis pagriezu galvu un pateicu “Nevajag! Ar autobusu aizbraukšu!”
Interesanti, vai viņš tā darītu, ja uzzinātu, ka jau vakar nobalsoju un ne jau par viņu. Ceru, ka beidzot būšu pareizos atbalstījusi. Bet, ja atklāti, šogad deputātu kandidāti nabadzīgāki kā citus gadus. Pagājušajā reizē vismaz kādu bezmaksas koncertu sarīkoja, tas bija kā balzams dvēselei, bet šoreiz nekā. Labi, ka biju aizbraukusi uz Rīgu. Vismaz bez maksas dabūju vienu plastmasas maisiņu un pildspalvu. Man to kulīti ar makulatūru viens skaists vīrietis pie teātra rokās iespieda. Sākumā gan teicu, ka man ir vīrs un es no svešiem dāvanas nepieņemu, bet viņš tā skatījās acīs un smaidīja, ka negribēju apbēdināt. Labi, ka reklāmas bukletiņi tik lieli, akurāt noder kaķu tualetei.
