Dienu pēc valsts svētkiem deviņdesmit gadu jubileju svin daudzesiete Antoņina Patmalniece. Jubilāre dzimusi Latgalē, bet nu jau daudzus gadus sevi uzskata par daudzesieti. Patmalnieces kundzes ģimenē izauguši pieci bērni, nu jau ir 13 mazbērnu, 17 mazmazbērnu un viens mazmazmazbērns.
Mācīties nebija laika
Antoņinas Patmalnieces dzimtene ir Latgalē — Ludzas aprinķa Nautrēnu pagastā. Antoņina dzimusi ģimenē, kurā auga astoņi bērni, vecāki nav bijuši nekādi bagātnieki, un jau kopš bērnu dienām Antoņina strādājusi pie saimnieka. “Jau no mazotnes esmu darījusi dažādus lauku darbus. Kad man bija 17 gadu, apprecējos. Vīram bija sava saimniecība — gan zeme, gan lopi, paši tos apkopām. Arī tad bija daudz jāstrādā,” stāsta jubilāre. “Mācīties nebija laika, esmu beigusi tikai trīs pamatskolas klases.”
Nautrēnos dzīvoja līdz pat piecdesmito gadu sākumam, kad māja, kurā Antoņina kopā ar ģimeni mita, nodega. “Toreiz jau biju precējusies, un man bija četri bērni. Neilgu laiku mitinājāmies mājā, kuras saimnieki bija izsūtīti uz Sibīriju,” saka Patmalnieces kundze. Arī kara laikā Antoņinas kundze dzīvojusi savā saimniecībā. “Vīrs bija invalīds, viņu nepaņēma ne vācu, ne padomju armijā, tā arī saimniekojām,” atceras jubilāre.
No Latgales uz Madonu
Pēc kara sākās kolektivizācija, un arī Patmalniekiem daļa lopu bija jānodod kolhozam. “Man tas nebija pieņemami, un abi ar vīru nolēmām pārcelties tuvāk manai māsai, kura tajā laikā dzīvoja Madonā.”
Madonā ātri izdevās atrast darbu lopu pieņemšanas punktā. “Piešķīra mums nelielu māju, kuru izremontējām. Pēc kāda laika vīrs iekārtojās darbā kolhozā un bija brigadieris. Viņam darbs bija apmēram 20 kilometru no pilsētas, tāpēc pārcēlāmies uz turieni, gandrīz desmit gadu tur nodzīvojām,” stāsta Antoņinas kundze.
Paliek viena
ar atvasēm
Laikā, kad Antoņinas Patmalnieces ģimene dzīvoja Madonas pusē, viņus piemeklēja nelaime. “Atgriezāmies no vīra brāļa kāzām un cietām avārijā. Nezinu, vai automašīnas šoferis bija dzēris vai vienkārši aizmidzis. Mans vīrs cieta visvairāk un bija pat paralizēts, ilgu laiku ārstējās slimnīcās, un tikai Rīgā kaut nedaudz izdevās viņa veselību uzlabot,” stāsta jubilāre. “Bet pēc avārijas viņš bija otrās grupas invalīds. Iepriekšējā darbā strādāt nevarēja. Viņš pāragri aizgāja mūžībā. Es paliku viena ar pieciem bērniem,” stāsta jubilāre.
Pēc kāda laika Antoņina Patmalniece pārcēlās uz Daudzevu.
Aizmirsta nav
Antoņinas kundze visu mūžu strādājusi, bet tagad asarām acīs teic, ka nu jau kādu gadu veselība pasliktinājusies un ne visu var padarīt. “Tu neskaties, dēliņ, ka man dārziņš tāds nedaudz aizaudzis. Pagājušajā gadā te viss bija glīti sastādīts un tīrs. Bet tad veselība strauji kļuva sliktāka, nevaru vairs darīt to, ko pirms gada,” saka sirmā kundze. “Vēl pavasarī šo to iedēstīju, bet nu gan vairs nav spēka.”
Uz dzimšanas dienas svinībām pie Antoņinas kundzes ieradīsies gan bērni, gan mazbērni. “Solīja, ka uz jubileju visi atbrauks. Bērni par mani rūpējas, ar visu apgādā,” saka jubilāre. “Aizmirsta neesmu.”
