Ādolfu Laučiški Neretā biju ievērojusi jau sen — būdams pensionārs, viņš aktīvi iesaistās dažādos sabiedriskos pasākumos un nav mājās sēdētājs, kāds savā vecumā varētu būt. Pirms kāda laika ar kundzi Melitu un vēl vienu aktīvu pensionāri sācis spēlēt paša gatavotas bungas vietējā grupā “Krīzes muzikanti”, bet ikdienā laiku īsina savā darbnīcā, kur no koka top oriģināli svečturīši, rotaslietu cibiņas un dažādi dekori.
Arī šogad lielākā daļa Ādolfa kunga meistardarbu jau uzdāvināti radiem un draugiem. Sarunā piedalās arī kundze Melita, kura vīra teikto papildina un aprāj viņu vietās, kur “tas gan vairs nav jāstāsta”.
Deviņi amati un būs desmitais
— Visu mūžu esat nodzīvojis un nostrādājis Neretā. Vai visu, ar ko kādreiz esat nodarbojies, varat atcerēties?
— Jāsāk skaitīt! Esmu strādājis patērētāju biedrības noliktavā, tā bija īsta tirdzniecības skola. Noliktava bija tagadējā veikala “Elvi” telpās, un tur bija atrodams viss, ko tikai vajag, no adatas līdz motociklam. Esmu strādājis dažādus darbus arī universālveikalā, vēlāk biju elektriķis, un dzīves ceļš aizveda uz Sunāksti, kur iepazinos ar savu nākamo sievu.
— Un atvedāt viņu uz Neretu?
— 1965. gadā nopirkām šo māju un tā visu mūžu te arī esam nodzīvojuši. Tā kā ģimene bija Neretā, drīz vien apnika braukāt darbā uz Sunāksti, tāpēc sāku strādāt par telefonistu. Lielāko mūža daļu tomēr aizvadīju Neretas pienotavā — tai atdots 30 darba gadu. Darīju visu, ko vien vajadzēja — biju atslēdznieks, mehāniķis un kādu brīdi arī direktors. Ļoti žēl noskatīties, kā pienotava ir izputināta, arī mēs par pēdējo pārdoto pienu naudu nesaņēmām. Tik daudz darba vietu aizlaists postā!
— Pašiem arī droši vien kūtī bija lopi?
— Kūtī vienmēr bija sivēnmāte, pāris govju, rukši. Tagad palikušas tikai vistiņas. Atceros, no rītiem visa Kalēju iela bija pilna govīm — viņas uz ganībām veda no katras sētas. Tagad pa visu garo ielu vairs palikusi tikai viena govs! Agrāk visu vajadzēja paspēt — bērnus uz “dārziņu” aizvest, apkopt lopus un skriet uz darbu, un tā pa riņķi vien. Krievu laikos nopirku pobedu — 1947. gada izlaidums, 113. numurs no konveijera, pie tam vēl kabriolets! Ilgi ar to nobraucu, kamēr sievai apnika, ka briesmīgi grab, un bija jāpērk žigulis. Tagad palicis vairs tikai velosipēds.
Ballītes un
iedzeršanas vien
Melitas kundze atceras, kā viņa, piecpadsmit gadu būdama kolhoza ēdnīcas priekšniece, nespēja vien uzkožamo piegādāt, lai vīri varētu “apspriest darba jautājumus”. “Ik pārdienas bija visādas ballītes mehanizatoriem, lauksaimniekiem, administratoriem un lopkopējiem, mēs abi arī tur visur līdzi grozījāmies. Šis ir vienīgais mūža posms, ko negribas atcerēties, jo arī Ādolfs mēdza iedzert vairāk, nekā man būtu gribējies, bet par pārējo kopā nodzīvoto dzīvi esmu pateicīga Dievam, labāku vīru un bērniem tēvu nevaru vēlēties,” stāsta Melitas kundze. Sievas stāstītajam gan iebilst pats vaininieks: “Visas iedzeršanas bija saistītas ar darba jautājumu risināšanu — brauca komisijas un administrācijas, rīkoja visādas prezentācijas un uz upes malu prom! Sieva tik spēja “zakusku” gatavot!”
— Ja esat tik daudz gadu kopā nodzīvojuši, tad jau īpašu nesaskaņu nav bijis?
— Ja man mājās kaut kas bija jādara, tad nekādas lielas pretī runāšanas nevarēja būt — māja vienmēr pirmajā vietā, tikai tad varēju domāt par makšķerēšanu vai ko citu. Arī tad, kad meitas bija mazas, kurš pirmais no darba pārradās, tas gatavoja vakariņas ģimenei, nešķirojām, kurš ģimenē galvenais, kuram pieder pēdējais vārds, centāmies visu darīt kopīgi.
Darbnīca
garāžā
— Darbnīcā strādājat gada tumšajā laikā, kad ārā neko nevar padarīt?
— Tā iznāk — vasarā te pavadu tikai lietainās dienas, jo pārējās esmu prom pie ūdeņiem!
— Cik sen jau darbojaties ar koku?
— Vecajā garāžā darbnīcu ierīkoju pirms pieciem gadiem, lai nestāv dīkā, lai var lietderīgi izmantot. Ziemā iekurinu un šo to “padrellēju”. Nepretendēju Tautas daiļamata meistara nosaukumam, bet meitām, mazmeitām un radiem iznāk, ko uzdāvināt. Kādreiz gadās arī kāds pasūtījums.
— No kāda koka vislabāk gatavot dažādas lietas?
— Man nekādu lielo prasību nav — kokam jābūt sausam un smukam, tos parasti meklēju malkā. Visvairāk izmantoju ābeli un osi. Gribētos aizbraukt pie Pētera Grauduļa, viņš man varētu pastāstīt, kā pareizāk jādara, kāds koks labāk kurai lietai derētu, man interesē, kā viņš strādā. No viņa pieredzes es varētu kaut ko izmantot savos darbos.
— Ziemassvētkos radus jau apdāvinājāt ar paša darinātajām lietām?
— Mazmeitas parasti pirms svētkiem pasaka, kas kurai patīk. Vispār svētkos ar lielām dāvanām neaizraujamies, dāvinām simboliskas, bet no sirds.
Bail, ka neapgāž
māju
— Ko jūsu ģimenei nozīmē gadumijas svētki?
— Ap Jauno gadu vienmēr esam lustējušies, māja pilna ciemiņiem, un galds ir bijis noklāts pašu gatavotiem ēdieniem. Tagad braucam svinēt pie meitas, tur vairāk vietas, jo liekas, ka lielais radu bars mūsu mājiņu gāž riņķī. Īpaši patika gatavot cūkas šņukuru, putraimdesas, pīrāgus ar pašu sivēnu gaļu, jo tagad veikalā nopērkamā gaļa pēc gaļas negaršo. Mājās vienmēr nesam eglīti, neatzīstu mākslīgās, kas tagad modē, mums vienmēr smaržo īsta eglīte!
— Esat ticīgs cilvēks? Pirms gadumijas varbūt dodaties uz baznīcu?
— Visu mūžu atceros, kā reiz man teica tēvs: “Tas tur, augšā, ir vai nav, neviens nezina, es arī neesmu redzējis, bet tas, ka mācītāji ir blēži, ir skaidrs.” Un tā arī ir. Tā viņi tautu musina joprojām. Kādreiz, kad vairāk braukāju apkārt, noraudzījos uz Lietuvas lepnajām baznīcām un domāju: par kādu naudu tās uzceltas? Mācītāji ļautiņus šmauc joprojām kā senos laikos, lai pie mācītāja varētu aiziet, vienmēr bija jānes groziņš ar olām un gaļu, un tā viņam tur salasās. Nē, ar baznīcu man darīšanu nav.
Dancina
vāciešus
Kamēr gatavojos uzdot nākamo jautājumu, Ādolfa kungs vaicā: “Vai kādu kuriozu gribi dzirdēt?”
— Ir tāda tautasdziesma “Es vācieti dancināju/ Uz karstiem ķieģeļiem”. Man dzīvē ir iznācis gandrīz kā tautasdziesmā. Kara laikā dzīvojām Neretas laukos, dzimtas mājās “Pauperos”, un mūsu pagalmā kādas divas nedēļas bija apmetušies vācu armijas karavīri. Viņiem bija savas teltis, paši gatavoja sev ēdienu un mūs daudz netraucēja. Ja gribēja olas vai speķi, vienmēr palūdza mātei un par to dāsni samaksāja. Neko neizpostīja un nenozaga. Netālu no mājām tecēja upīte Salatīte, uz kuru bieži gāju vēžot, toreiz vēžu tur bija vairāk nekā varžu. Vācieši to bija pamanījuši, un viņiem vēži ļoti garšoja. Es vāciski nepratu, viņi nesaprata ne latviski, ne lietuviski, tomēr ar rādīšanu noskaidroju, ka viņi manus noķertos vēžus labprāt nopirktu.
— Sākāt tādu kā mazu biznesiņu?
— Tā var teikt — sākumā viņus vedu pie upītes rādīt, kur vēži dzīvo un kā es viņus ķeru. Vācieši man tūlīt sadeva šokolādes konfektes un rādīja, ka viņiem vajagot vēl. Es dabūju uz upīti iet ik pārdienas. Man bija tāds pašu gatavots dukurītis, bet tas jau par prastu, lai saķertu vairāk vēžu, tāpēc viņi bija jāizmāna krastā. Zināju, ka krastmalā vajag padauzīt zemi, lai vēži līstu ārā. Tā nu mani palīgi bija vācu karavīri, kuri savos lielajos zābakos manā priekšā upes malā dancoja. Es tik viņiem parādu, kā jādauza, un viņi lēkā ar!
— Vai atceraties, kā vācieši vēžus gatavoja?
— Mēs saķertos vēžus tūliņ likām katlā, klāt sāli un dilles, un zupa bija gatava! Vācieši katru vēzi ar speciālām sukām izbirstēja, mazgāja vannā vairākos ūdeņos un tikai tad lika katlā vārīties. Kad vēži bija izvārīti, viņi ņēma tos laukā, lika klāt kaut kādus koncentrātus, un tad tā vira par mūsu zupu iznāca simtreiz gardāka!
— Kad vācieši aizbrauca, kara laiks bija pārdzīvots?
— Nekādu kauju Neretas apkārtnē nebija, karavīri tikai apmetās pāris dienu vai nedēļu, lai dotos tālāk. Kad vācieši aizbrauca, palika pavisam kluss, bet vēlāk kādā naktī dzirdējām briesmīgu troksni — mašīnas rūca, un pagalmā bija dzirdama liela kņada. Bija sabraukuši krievi. Māte sacīja: neiesim ārā, kamēr viņi nedaudzās pie durvīm, bet, par laimi, viņi līdz dzīvojamajam galam neatnāca. No rīta krievi jau bija prom, tad gājām apskatīt, vai viss ir savā vietā. Kur nu! Kūtī nebija nevienas vistas, klēts iztīrīta pa tīro, putekļi vien, milti, gaļa — viss aiznests prom, bija palicis vienīgi veprītis.
— Kādu jūs iedomājaties nākamo savas dzīves gadu?
— Latvijā nav zemestrīču, plūdu un viesuļvētru — grēks būtu žēloties! Māte nodzīvoja gandrīz 90 gadu, es arī “vilkšu” uz to pusi. Ziemā jāparok sniegs savā pagalmā, jāpalīdz kaimiņienei un jāgaida pavasaris, lai varētu doties copēt! Kauli gan tādi trausli palikuši, kas tikai man nav bijis salauzts! Visas malas! Viena lieta gan nav lūzusi, tā nelūztot… Pārējais — jā, mēnešiem esmu gulējis slimnīcā ar piesietām svaru bumbām. Vienreiz manā vārdadienā pie garāžas jau bija saklāti galdi, ciemiņi sasaukti, bet sieva vēl prasa, lai uzkāpju un kādu siena vīkšķi govij atnesu no garāžas augšas. Trepes kaut kā slīdēja, un pats gar zemi — gūža pušu, plecs pušu, roka pušu, atkal gulēju slimnīcā.
