30 gadu nostrādā par frizieri.
30 gadu nostrādā par frizieri
Šodien 80. dzimšanas dienu svin neretiete Ģertrūde Saleniece. Vairāk nekā trīsdesmit gadu Ģertrūdes kundze Neretā nostrādājusi par frizieri un atzīst, ka viņai ir paveicies, izvēloties īsto profesiju. Par dzimšanas dienu jubilāre priecājas katru gadu — tad ciemos atbrauc dēls ar ģimeni, radinieki, un tā ir svētku diena.
Darbs sagādā prieku
Ģertrūdes kundzes dzimtā puse ir Stirnienes pagasts, kas tolaik bija Rēzeknes rajonā, tur joprojām ir dzimtas mājas “Vēveri”. Māsas ģimenei vēlāk piešķirta saimniecība Viesītē, turp jaunībā pārcēlusies arī Ģertrūde. “Dabūju darbu veco ļaužu pansionātā “Sīļi”, kur strādāju par noliktavas pārzini. Iepazinos ar savu nākamo vīru Ēriku, un mēs drīz vien apprecējāmies. Sākumā dzīvojām Mēmelē, kur vīra ģimenei bija lauku mājas, bet vēlāk pārnācām dzīvot Neretā. Vīrs visu mūžu nostrādāja par autovadītāju neatliekamajā palīdzībā, es — par frizieri pakalpojumu kombinātā. Sākumā arodu apguvu pie vietējām meistarēm, skatījos un mācījos no viņām, bet ieskaiti kārtoju Daugavpilī. Man ļoti patika savs darbs un esmu laimīga, ka dzīvē varēju darīt to, kas man labi padevās un citiem sagādāja prieku. Daudzo gadu laikā bija izveidojies arī pastāvīgo klientu loks, un no viņiem es vienmēr dzirdēju labus vārdus,” atceras jubilāre.
Laimējies ar vedeklu
Ģimenē izaudzināts dēls Andris, ir divi mazbērni — Edīte un Ervīns. Dēla ģimene dzīvo Ērgļos, tur bieža viešņa ir arī Ģertrūdes kundze. “Dēls un vedekla aicina mani pārcelties pie viņiem, bet es Neretai esmu pārāk pieķērusies. Lai gan dzimtā puse ir tālu, Neretu esmu iemīlējusi, un te ir mana otrā dzimtene. Kamēr pati vēl varu kustēties, dzīvošu Neretā, bet pie bērniem braukšu svētkos un brīvdienās. Man ir lieliska krustmeita Veneranda, kura pie manis nāk katru dienu, palīdz mājas solī un atnes vajadzīgo no veikala. Viņa mani lutina, un bez viņas es būtu pazudusi,” stāsta jubilāre.
Ģertrūdes kundze ar labvēlīgu smaidu slavē daudzos radiniekus, kuri brauc ciemos, savus un māsas mazbērnus, kuri vienmēr ir mīļi gaidīti, un vedeklu, par kuru saka: “Man ir tā laimējies ar vedeklu, un viņa man ir teikusi, ka esmu laba vīramāte. Man gan liekas, tas ir tāpēc, ka ir labs vīrs, tad arī vīramāte nevar būt slikta!” smej neretiete.
Pieder atmiņas
Atceroties nodzīvotos gadus, Ģertrūdes kundzes acīs vairākkārt sariešas asaras, bet, tās notraucot, viņa gluži kā pusaudze iespurdzas: “Vai, cik patīkamas atmiņas! Cik labi to atcerēties!”. Jubilārei izdevies nodzīvot skaistu mūžu, tajā ir bijusi mīlestība, ģimene un patīkams darbs. “Ja kāds saka — Dieva nav, es saku pretējo — Dievs ir! Nesāku nevienu rītu un vakaros neaizeju gulēt, nenoskaitot lūgšanu. Lūdzos par tuviem un pilnīgi svešiem cilvēkiem un zinu, ka manas lūgšanas vienmēr tiek uzklausītas. Vairākkārt esmu gājusi svētceļojumā uz Aglonu, vēlāk turp braucu. Ticība mani visu mūžu ir stiprinājusi, palīdzējusi un devusi spēku dzīvot. Garajā mūžā ir bijis daudz pārbaudījumu, bet tiem kaut kā ir jātiek pāri, un es izvēlos dzīvot ar dziesmu un gaišām domām. Mana mīļākā dziesma tagad ir “Vientulis ozols”. Dziesmā dzied, ka ziedonis kādam vairs neatnāks… Arī man vairs neatnāks, bet man pieder atmiņas par jaukajām zaļumballēm Dzirnavu saliņā, par tveicīgām vasaras dienām, par ziedošām pļavām…” teic jubilāre.
