Iesaka Ināra Sudare, laikraksta “Staburags” lapu redaktore
“Pūt un palaid!” — šāds Latvijas Nacionālās operas un baleta mākslinieka trombonista Vaira Nartiša koncertizrādes nosaukums vedināja domāt, ka klausītāji pēc atceltās ārkārtas situācijas varēs atslābināties un gūt pozitīvas emocijas, vēl jo vairāk tāpēc, ka par koncerta norises vietu aizvadītās nedēļas nogalē tika izvēlētas Kokneses pilsdrupas. Turklāt tā bija iespēja tikties ar mūziķi aci pret aci, jo, spēlējot orķestra bedrē, šāda iespēja ir liegta.
Izsmalcināts mākslas un stila gardēdis. Īstais cilvēks savā īstajā vietā un laikā, kurš par savu profesiju deg gan sapņos, gan nomodā. Šobrīd ar sev tipisko azartu mūrē pamatus veiksmīgai solokarjerai, savos priekšnesumos izmantojot ne tikai visdažādākos trombona paveidus, bet arī multiefektu procesorus, cilpu mašīnas un trāpīgus vizuālos efektus. Rezultāts? Akadēmiskās mūzikas žanrisko robežu paplašināšana ar monoizrādēm, instrumentālām performancēm un multišoviem, kas Vairi ļauj iepazīt ne tikai kā trombona spēles virtuozu, bet arī atraktīvu ideju ģeneratoru un asprātīgu scenāriju autoru — tā par trombonistu rakstīts www.showbrass.lv.
Tiesa, ne visu rakstīto sapratu, tāpēc vēl jo interesantāk šķita koncertizrādi redzēt klātienē. Pasākums pulcēja ap pussimt skatītāju. Mākslinieka iznāciens bija diezgan iespaidīgs — ar Alpu raga performanci viņš klātesošos noskaņoja uz liriskas nots.
Kā stāstīja mākslinieks, Kokneses pilsdrupas viņam saistās ar senloloto sapni — kādreiz šeit ierakstīt savu disku.
Bērnībā, kura aizritējusi Ogrē, Vairim Nartišam ļoti paticis spēlēties ar rotaļlietām. Šī aizraušanās viņam nav pārgājusi līdz šim brīdim, tiesa, nu tā pāraugusi citā kvalitātē — par to varēja pārliecināties viņa vairākdaļīgajā opusā “Rotaļlietu stāsts”. To gan viņš neatskaņoja viens, bet ar līdzi atbraukušajiem “māksliniekiem” — lellēm, kas bija satupušas somā.
Šī koncertizrāde bija neparastāka nekā citi līdz šim redzētie pasākumi — Vairis Nartišs ne tikai piedāvāja neparastus muzikālus priekšnesumus (viņa rokās pat burkāns skanēja), bet arī klausītājus tuvāk iepazīstināja ar savu Balto namu, kura “zobratiņš” (kā viņš pats teica) ir jau 24 gadus. Teātrī parasti viss izskatās skaisti, bet patiesībā ne jau vienmēr viss ir tik gludi. Mākslinieks dalījās ar jautriem stāstiem, kas notikuši uz skatuves ne tikai viņa darbības laikā, bet arī krietni agrāk. Ar smaidu un humoru viņš atcerējās savu pirmo mēģinājumu diriģenta Gintara Rinkeviča vadībā, kad tika iestudēta “Turandota”. Toreiz divdesmitgadīgais censonis tā pārcentās, ka gaidītās uzslavas vietā no diriģenta saņēma nopēlumu. Koncerts noslēdzās uz humora nots ar skaņdarbu “Skatītāji”, kurā dažiem klātesošajiem tika iedalītas lomas, piemēram, bija jāklepo, jābīda krēsls, jālaiž lidmašīna, skaļi jājautā: “Kad tas vienreiz beigsies?” utt.
“Pilsdrupu sienas dod ļoti labu, siltu un patīkamu akustiku” — koncertizrādes noslēgumā teica Vairis Nartišs. Iespējams, šis atzinums būs pamudinājums šeit atgriezties vēlreiz ar kādu virtuozu trombona spēles koncertu. ◆
