Pļaviņu kultūras namā notikušajā Pļaviņu mūzikas skolas audzēkņu koncertā ar apbrīnu vēroju, cik labi audzēkņi spēlē katrs savu mūzikas instrumentu.
Pļaviņu kultūras namā notikušajā Pļaviņu mūzikas skolas audzēkņu koncertā ar apbrīnu vēroju, cik labi audzēkņi spēlē katrs savu mūzikas instrumentu. Pat mazi bērni, kuri mācās tikai 1. un 2. klasē.
Lai kaut ko vairāk uzzinātu par mūzikas skolu un tās audzēkņiem, uz sarunu aicināju Pļaviņu ģimnāzijas 8. klases skolnieces Agnesi Seipuli un Kristu Kupču, 9. klases skolēnu Didzi Bardovski.
— Kā sākās jūsu gaitas mūzikas skolā?
Agnese: — Mūzikas skolu sāku apmeklēt, kad man bija 8 gadi. Tajā jau mācījās brālis un daži klasesbiedri. Skatījos, kā citi spēlē, un arī pašai ļoti gribējās, tādēļ nolēmu pamēģināt.
Krista: — Man bija 10 gadu. Mamma reiz pavaicāja, vai nevēlos mācīties mūzikas skolā, un es ar lielāko prieku piekritu.
Didzis: — Reizē ar mācībām 1. klasē iestājos arī mūzikas skolā.
— Kādu instrumentu spēlējat?
A.: — Es spēlēju klavieres, jo man ļoti patīk to skanējums.
K.: — Flautu.
D.: — Klavieres, tagad apgūstu arī akordeonspēli, jo vectēvam ļoti patīk akordeons.
— Kas vēl jāapgūst mūzikas skolā?
A.: — Vēl jāmācās mūzikas vēsture, literatūra un teorija.
— Kā varat apvienot mācības mūzikas skolā, ģimnāzijā un citas intereses?
A.: — Ir grūti, tomēr apvienot var. Daudz jāmācās, ir papildus slodze. Gadās arī, ka vienas intereses dēļ cieš kāda cita.
K.: — Uz mūzikas skolu jāiet pēc stundām ģimnāzijā, tāpēc to var savienot.
D.: — Man ir diezgan viegli visu apvienot.
— Kādas ir sajūtas pirms koncerta un tā laikā?
A.: — Liels uztraukums, reizē gandarījums, ka man dota iespēja spēlēt. Nevēlos pievilt skolotāju, tāpēc cenšos nospēlēt pēc iespējas labāk.
K.: — Uztraucos. Liekas, kaut ko sajaukšu, bet pārsvarā viss norit labi. Reizēm arī sajaucu, taču nomierinos, kad redzu, ka klausītāji to nav sadzirdējuši.
D.: — Liels prieks, ka varu spēlēt un priecēt arī citus. Man sagādā grūtības koncerta laikā būt nopietnam, es vienmēr smejos. (Arī sarunas laikā Didzis visu laiku smaida — aut.)
— Vai mūzika maina cilvēku, viņa dzīvi?
A.: — Mūzika cilvēkam sniedz piepildījumu. Tajā var rast gan mierinājumu, gan atbalstu, gan spēku iet tālāk. Kurš gan neklausās mūziku? Tā patīk visiem.
D.: — Pozitīvi. Mūzikā var rast gaišumu dzīvei, tā sniedz sirdsmieru un prieku.
— Vai savu nākotni saistīsiet ar mūziku?
A.: — Nē, klavierspēle man ir tikai vaļasprieks.
K.: — Kad biju maza, tādi plāni bija, bet vēlāk pārdomāju. Spēlēt flautu esmu iemācījusies, bet nākotnē darīšu ko citu.
D.: — Neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minēt. (Didzis spēlē arī Pļaviņu ģimnāzijas jauniešu izveidotajā grupā “Narciss” — aut.)
— Kā jūs ietekmējis mūzikas skolā pavadītais laiks?
A.: — Tikai pozitīvi. Tagad vairāk saprotu mākslu kopumā.
K.: — Esmu izdarījusi, ko vēlējos — iemācījos spēlēt flautu.
D.: — Esmu kļuvis gudrāks.
