Jāni Melngaili daudzi pazīst kā bērnu un jauniešu centra vokāli instrumentālā ansambļa “Savējie” dalībnieku, puisi, kuru var dzirdēt dziedam dažādos pasākumos.
Jāni Melngaili daudzi pazīst kā bērnu un jauniešu centra vokāli instrumentālā ansambļa “Savējie” dalībnieku, puisi, kuru var dzirdēt dziedam dažādos pasākumos. Jānis raksta arī dziesmas. Mūzika ir viņa vaļasprieks, taču nākotni puisis domā saistīt ar medicīnu.
Grib spēlēt trompeti
— Kāda bija tava pirmā saskarsme ar mūziku?
— Apmēram piecu gadu vecumā māsa man iemācīja uz klavierēm ar vienu pirkstu nospēlēt “Jūriņ’ prasa smalku tīklu”. Man iepatikās, un sāku vairāk interesēties par mūziku un klavierspēli.
Anda mācījās mūzikas skolā, un arī es prasīju, lai mani tur piesaka. Gribēju spēlēt trompeti, taču mājinieki neļāva. Teica: kamēr apgūšu instrumentu, viņi būs kļuvuši kurli. Izvēlējos saksofonu. Mūzikas skolā esmu iemācījies visu nepieciešamo, lai tagad varētu spēlēt, dziedāt un komponēt.
Īsteno sapni par savu grupu
— Kad sāki apzināties, ka ar mūziku esi saistīts nopietni?
— Tas bija mūzikas skolā. Man bija 14—15 gadu. Kopā ar Ivo Dembovski spriedām, ka pēc mūzikas skolas beigšanas varētu dibināt savu grupu. Apmēram pēc diviem gadiem šo nodomu īstenojām. Bērnu un jauniešu centrā izveidojām grupu “Savējie”. Neilgā laikā kļuvām diezgan populāri. Bieži vien, ieraugot mani uz ielas, bērni, kuri dzirdējuši mūs spēlējam, sauc: “Savējie, savējie!”.
Pagājušajā gadā divi grupas dalībnieki — Ivo un Rinalds Ezeriņš — sāka studēt, tāpēc tagad tiekamies retāk. Kad esam kopā, vienmēr uzspēlējam. Arī pats nākamgad būšu students, tāpēc nezinu, kā mūsu sadarbība veidosies tālāk.
Mūzika izkonkurē sportu
— Vai esi mēģinājis pievērsties arī kam citam?
— Nē, tā vienmēr bijusi mūzika. Sākumā gan mēģināju kulties uz priekšu, spēlējot saksofonu, taču tagad to vairs nedaru. Dziedu un rakstu mūziku.
— Vai tev ir vēl kāds vaļasprieks?
— Agrāk aktīvi sportoju, taču tagad veselības problēmu dēļ esmu to pārtraucis.
Katrai situācijai sava melodija
— Kas tev ir mūzika?
— Poētiski sakot — opijs dvēselei. Es bez mūzikas nevaru iedomāties nevienu dienu. Klausīties to, dziedāt un spēlēt klavieres varu visu laiku. Pat dažādām situācijām, kurās esmu nokļuvis, prātā neapzināti piemeklēju atbilstošu melodiju.
— Dziesmām raksti arī vārdus?
— Ir tikai viena dziesma ar manu mūziku un vārdiem. Lielākoties rakstu mūziku. Pēc vārdiem taujāju draugiem, jo gribu, lai dziesmas būtu oriģinālas. Ar autora atļauju dzejoļus pielaboju, lai tie labāk iederētos dziesmā. Ir, protams, dziesmas arī ar Latvijā pazīstamu dzejnieku vārdiem.
Emocionālie pārdzīvojumi mudina radīt
— Kā dziesmas rodas? Vai melodijas pie tevis “atnāk” viegli?
— Parasti sēžu pie klavierēm, kaut ko improvizēju, prātā paliek kāds interesants fragments, un no tā vēlāk rodas dziesma. Sākumā tas ir tikai melnraksts, pie kura daudz jāstrādā. Gatava dziesma beigās iznāk pavisam citāda, taču rezultātā nekad neesmu vīlies. Ir vairāk nekā desmit dziesmu ar manu mūziku, taču publikas vērtējumam nodotas četras.
Es nekad nedomāju, ka man tas būtu jādara. Viss notiek pats no sevis. Dziesmas ir veltītas kādam cilvēkam. Ja ar šo cilvēku kaut kas notiek, piemēram, šķiršanās, kas manī rada emocionālu pārdzīvojumu, rodas dziesma. Visbiežāk tie ir skumji brīži, kas mudina radīt ko jaunu. Šīs dziesmas ir skaistas, bet arī smagas.
Ja grib, lai maksā!
— Vai esi domājis, ka tev par vaļasprieku varētu maksāt?
— Ja kāds grib, lai maksā, taču nevienu komercpiedāvājumu pagaidām neesmu saņēmis. Vienu dziesmu ar Agneses Rozenbaumas palīdzību studijā ierakstījām, tā iekļauta kasetē “Šlāgerballe 12”, taču par to neko nemaksāja.
— Kurš pirmais novērtē tavu jaunradi?
— Grupas “Savējie” dalībnieki, tuvākie draugi un māsa Dace. Kad dziesma jau gatava, to atskaņoju arī vecākiem. Kādreiz mājās vispār nedziedāju, esmu sācis tikai pēdējā laikā.
Dziesma manai Aizkrauklei
— Vai piedalies arī konkursos?
— Nosūtīju pieteikumu jauno talantu konkursam “Fizz Superstar 2002”, kuru reklamē TV 3. Taču tur ir apmēram 800 pretendentu. Otrajā kārtā iekļūs puse, tāpēc sākumā neloloju nekādas cerības. Tikko saņēmu atbildi, ka pirmo kārtu esmu izturējis. Tiklīdz izlasīju aicinājumu pieteikties dziesmu konkursam “Manai Aizkrauklei”, dziesma radās pati no sevis. Konsultējoties ar latviešu valodas un literatūras skolotāju Ievu Salzemnieci, atradu, manuprāt, piemērotu Aspazijas dzejoli.
Pagājušajā gadā piedalījos “Klusajos ūdeņos”. Pirms konkursa uzzināju, ka tas ir neprofesionālo dziedātāju konkurss. Nedaudz samulsu, jo gluži par neprofesionāli sevi neuzskatu, taču konkursā piedalījos.
Pieradina pie friziera un manikīra
— Tu piedalījies arī konkursā “Mis un Misters Aizkraukle 2002”. Ko ieguvi?
— Tas mani pieradināja pie friziera un manikīra. Pie tā, ka grims un kosmētika ir pieņemami arī vīrietim. Daudziem liela uzdrošināšanās bija kāpt uz skatuves un stāties publikas priekšā, taču es pie tā jau esmu pieradis. Konkurss vienkārši bija kaut kas jauns, interesants, ar prieku gāju uz mēģinājumiem. Tagad man tā visa mazliet pietrūkst.
Nodoms studēt medicīnu
— Kā jūties Aizkrauklē?
— Samērā labi, taču gribētos, lai šajā pilsētā būtu aktīvāka sabiedriskā un kultūras dzīve. Mana dzīve interesantāka ir tāpēc, ka pats iesaistos dažādās aktivitātēs — spēlēju grupā, darbojos radošajā apvienībā “Trepes”. Jauniešiem pilsētā praktiski notiek tikai tas, ko mēs paši noorganizējam.
— Vai turpmāko dzīvi gribi saistīt ar mūziku?
— Mūzika ir un paliks mans vaļasprieks, taču pēc vidusskolas esmu nodomājis studēt medicīnu.
Vārds, uzvārds: Jānis Melngailis.
Dzimšanas laiks un vieta: 1984. gada 4. janvāris, Aizkraukle.
Nodarbošanās: Aizkraukles 2. vidusskolas 12. klases skolēns.
Ģimene: māte Inese, tēvs Modris — uzņēmēji, māsa Anda mācās Itālijā, Dace studē Latvijā.
Vaļasprieks: mūzika.
Horoskopa zīme: Mežāzis.
