Šovasar Annas Kristas Ostrovskas balss skanēja džeza koncertā vairākās vietās Latvijā, arī Jaunjelgavā, kur viņa tika pieteikta kā jaunā un talantīgā džeza vokāliste. Viņa atklāj, ka džezs kļuvis par viņas sirdslietu, bet tikpat svarīga kā mūzika viņai ir arī ģimene un mīlestība. “Esmu pozitīvā pesimiste,” par sevi saka Anna Krista Ostrovska, kurai reizēm patīk būt vienkārši labākajai māsai pasaulē.
Iemīlēties Dānijā
— Kādu laiku pavadīji Dānijā. Kā tur nokļuvi un ko darīji?
— Tās vienkārši bija zelta durvis, kas man pēkšņi atvērās. Mamma bija dzirdējusi par studiju iespējām Dānijā, un tieši tobrīd man bija iestājies apnikums būt šeit. Man allaž vajag pārmaiņas, skrējienu. Lēmumu pieņēmu apmēram divu dienu laikā, aizrakstīju uz skolu un mammai paziņoju: pēc dažām dienām braucu uz Dāniju! Tas bija tieši pirms gada. Par visu kopā man bija jāmaksā 500 eiro, un šajā cenā bija iekļauts viss — mācības, dzīvošana un pat brauciens līdz Berlīnei.
Pirms nebiju aizbraukusi uz Dāniju, domāju: kas gan tur var būt citādāks nekā Latvijā? Taču nepilns pusgads, ko pavadīju šajā valstī, manas domas ir pilnībā mainījis. Perfekta valsts! Dānija ir oficiāli atzīta par pasaulē laimīgāko zemi, un piekrītu, ka tas tā ir. Arī tev drīz pielīp šī laimes izjūta.
— Kas šo izjūtu dod?
— Tas, ka viss ir sakārtots. Mums tā var šķist dārga valsts, bet ne pašiem dāņiem, kuri saņem normālu algu. Lai no pilsētas Bjerringbro, kurā es dzīvoju, ar vilcienu aizbrauktu līdz Kopenhāgenai, par piecu stundu braucienu bija jāmaksā 80 eiro. Bet tajā brīdī, kad iesēdies šajā vilcienā, tev ir pilnīgi vienalga, cik naudas esi samaksājis, jo brauciens ir tik komfortabls! Milzīgi mīksti krēsli, skaisti galdiņi, pie katra krēsla elektrības rozete. Vari ieslēgt datoru vai uzlādēt telefonu, skatīties filmas, izmantot internetu.
— Kur Dānijā dzīvoji?
— Visi skolēni, arī dāņi, dzīvo skolā. Kopā ar vēl vienu meiteni mums bija istabiņa, kurā bija viss dzīvei nepieciešamais. Turklāt mums ik dienu bija nodrošināta trīsreizēja ēdināšana. Piemēram, kā Latvijā izklausās apmaksātas skolas pusdienas? Mazliet kartupelīšu, karbonāde un suliņa. Dānijā katrā ēdienreizē bija zviedru galds, varēja iz-
vēlēties, ko un cik daudz gribi. Vakariņās saldajā tika piedāvātas pasakainas kūkas un saldējumi. Jāatzīst, ka šajā valstī kļuvu arī veselīgāka, jo cilvēki tur ļoti rūpējas par uzturu, regulāri un veselīgi ēd.
Skolā brīvajā laikā varējām izmantot baseinus, pirtis, saunas un džakuzi. Mums bija ierakstu studija un atpūtas telpas, un pat pašiem savs bārs skolā. Es iemīlējos šajā valstī, kurā par visu tik ļoti piedomāts.
Māca dziedāt citus
— Ko ieguvi profesionālajā ziņā?
— Mācījos starptautiskā grupā, bet vairākas lekcijas mums notika kopā ar dāņu studentiem. Meistarklasēs mums bija skolotāji no vairākām valstīm. Mana dziedāšanas skolotāja Line bija arī mana jogas skolotāja. Joga man kā dziedātājai bija obligātais priekšmets, jo dziedot jānodarbina viss ķermenis. Jāiedarbina katra šūna, lai mūzika rit pa visu ķermeni. Agrāk šādā veidā nebiju mācījusies dziedāt, jo mani pasniedzēji vokālās prasmes mēģināja attīstīt ar dziedāšanas vingrinājumu palīdzību. Arī tas, protams, ir vajadzīgs, bet vairāk uzmanības un laika būtu jāvelta elpošanas un kustību attīstībai. Vienīgā skolotāja, kura jau agrāk man tā mācīja dziedāt, bija Maija Lūsēna.
— Atgriežoties Aizkrauklē, nodibināji savu vokālo studiju. Tas bija sens sapnis?
— Biju tikko atgriezusies no Dānijas ar jaunām idejām un prasmēm, nolēmu — kāpēc gan nē? Vecāki piedāvāja man izmēģināt spēkus mūzikas pedagoģijā. Šoruden turpinu mācīt dziedāt vienai meitenei, bet ar pārējām mums vēl jānokārto daži organizatoriskie jautājumi.
— Šovasar tevi kā vokālo pedagoģi varēja sastapt arī jauno talantu skolā Secē. Tev patīk citiem mācīt dziedāt?
— Šai jomai esmu pievērsusies tikai pēdējā pusgada laikā. Nometnē Secē pirms nodarbībām vispirms dejojām un vingrojām, iesildījāmies. Ja esi stīvs, nemaz nevari padziedāt. Patlaban arī pati attīstu savu dziedāšanas prasmi, bet tagad to mēģinu darīt citādāk nekā līdz šim.
Ar dziesmu šūpulī
— Kopš kāda vecuma pati dziedi?
— Cik sevi atceros, vienmēr esmu dziedājusi. Laikam jau dziesmu man vecāki būs šūpulītī ielikuši. Mūzikas skolā beidzu vijoles klasi, bet pēdējos piecus gadus mans darbības lauciņš ir džezs. Tā ir mūzika, kurā sevi esmu atradusi. Pirms sāku mācīties džeza mūziku Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, par to neko nezināju, bet pēc pusgada biju līdz ausīm tajā iekšā. Cilvēki to ne vienmēr saprot, un mēs arī necenšamies to izmisīgi uzspiest. Publika, ko redzi visos džeza pasākumos un koncertos, ir tie cilvēki, kuri mācās un muzicē džezā. Pārsvarā šī kompānija ar laiku tev šķiet redzēta un ierasta. Savējie!
— Šķiet, arī tava nākotne ir skaidra — tā būs mūzika?
— Mūzika ir mana dzīve. Vienalga, vai dziedu pati, vai kādam to mācu. Vai vienkārši tikai klausos mūziku. Man pat draugi saka, ka nav redzējuši nevienu citu, kurš tik ļoti izbaudītu mūziku. Jāatzīst, ka tagad aizvien vairāk sāku domāt par studijām jomā, ar kuru varētu nopelnīt arī iztiku — gribu Kultūras akadēmijā studēt starptautiskās attiecības ar Ziemeļvalstīm. Mūzika ir mana kaislība, bet tā nav joma, ar kuru vari palikt bagāts. Ne Latvijā un ja vien neesi “Prāta vētra”! Tā ir. Jo visi tie, kurus es pazīstu un kuri dzied, strādā papildu darbus, ar kuriem var maizi nopelnīt.
Ar enerģiju pret melanholiju
— Teici, ka nevari ilgi nosēdēt uz vietas. Tāda esi kopš mazotnes?
— Māsa Ingūna stāstīja, ka maza biju vienkārši neizturama un mierā nevarēju nosēdēt. Katru ciemiņu mājās uzņēmu dziedādama un dejodama. Man ir arī diezgan daudz tēta filmētu video, un nevienā no tiem nesēžu mierīga. (Smejas.)
— Tagad esi mainījusies?
— Kā kuru dienu. Ir bijuši brīži, kad krītu pat zināmā melanholismā un nevaru piecelties no gultas. Dari, dari, un vienā dienā izsmelies… Mums tas ir līdzīgi abiem ar tēti, esam diezgan vienādi. Tad mamma teica: nu kur lai liekos ar diviem tādiem! Mammai gan allaž ir tik daudz enerģijas! Viņa dievina savu darbu, lai ko darītu, un nekad nenogurst.
— Esi pateicīga vecākiem par to, ka viņi no mazotnes tevi vadīja mūzikā?
— Man draugi ir teikuši: varbūt tu to mūziku nemaz tik ļoti negribēji, bet vecāki piespieda? Varbūt. Bet esmu mūziku iemīlējusi. Iespējams, ja viņi būtu mani virzījuši sportā, būtu iemīlējusi to. Taču nav bijis neviena brīža, kad es būtu jutusies bēdīga par to, ka esmu mūzikā. Mani vecāki allaž ir bijuši mūzikas, kultūras apritē, un būtu dīvaini, ja es būtu, teiksim, pavāre. Lai gan, par spīti mammas pūliņiem, mana vecākā māsa Ingūna nav muzikāla. Viņa labāk cep kūkas.
Starp citu, jau bērnībā skatījos uz māsu un viņas vīru un brīnījos: kā var būt tik daudz mīlestības! Ingūnas un Pētera ģimene ir mans attiecību etalons, es gribētu, lai man būtu tāda ģimene, un arī man līdzās būtu tāds cilvēks, kas mani mīl tikpat stipri. Jātic, ka domas materializējas, jo arī mans draugs ir perfekts cilvēks — prātīgs, atbildīgs, uzmanīgs, ļoti līdzīgs māsas vīram.
Pozitīvā pesimiste
— Savā būtībā esi optimiste?
— Precīzāk būtu teikt: pozitīvā pesimiste. Man reizēm liekas, ka ir tik slikti, bet neviens no malas to parasti neizjūt, jo cilvēkos savu trauksmi spēju noslēpt. Vispār esmu ļoti jūtīga un visu ņemu pie sirds, bet vispār mūziķi visi mazāk vai vairāk ir emocionāli. Biezai ādai arī mūzika cauri netiek.
— Vai ar tevi ir viegli saprasties?
— Man patīk visi cilvēki, un nevaru iedomāties nevienu, kurš man ir nepatīkams. Katrā cilvēkā cenšos atrast labo, esmu diezgan pozitīva, bet tas gan ir tikai attiecībā pret draugiem. Toties mamma un mans draugs ir tie divi cilvēki, kuri dabū redzēt manu patieso būtību, jo saskarsmē ar viņiem atļaujos nojaukt jebkuras robežas. Lai cik ironiski tas nebūtu, taču mamma, draugs un arī māsa Ingūna ir tie cilvēki, kuri man palīdz saņemties, atplaukt.
Nākotne ar simtiem “bet”
— Tev ir sapņi nākotnei?
— Profesionālajā jomā par sapņiem paklusēšu, jo mūziku nevar plānot. Ļaujos dzīves plūdumam, jo esmu sapratusi, ka lielās lietas notiek pašas no sevis. Pēdējā laikā daudz domāju par savu ģimeni. Izsapņotas kāzu kleitas un tā… (Iesmejas.) Taču līdz tam vēl daudz jāizdara, kaut mamma un māsa man iemācījušas: visam, arī karjerai, var atrast laiku arī tad, ja ir ģimene. Taču tas nav atkarīgs tikai no manis, un vēl ir simtiem “bet”…
— Ģimene tev ir ļoti svarīga?
— Tā ir, kaut jāatzīst, ka īsti nemāku izrādīt mīlestību pret vecākiem. Viņi ļoti labi zina, ka es viņus ļoti mīlu un viņi man ir svarīgi, bet nemāku atklāti rādīt savas jūtas. Lai gan dzīvoju Rīgā, bieži esmu Aizkrauklē. Arī tas ir sava veida apliecinājums, ka man ir labi vecāku tuvumā.
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1995. gada 29. jūnijā Aizkrauklē.
◆ Mācījusies džeza dziedāšanu Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā.
◆ Vienu semestri Dānijā apguvusi mūziku, deju
un fotogrāfiju.
◆ Vada savu vokālo studiju Aizkrauklē.
◆ Ģimene: mamma Anita, tētis Jānis, māsa Ingūna un viņas ģimene. Ir draugs Dāvis.
