Šodien ir Inetas Gulbinskas dzimšanas diena. Viņu kā mazu meitenīti gan jau atceras kāds neretietis, kā jaunieti, darbinieci policijā — aizkrauklieši. Jau vairākus gadus Inetas darbs un arī dzīvesvieta ir tuvāk Rīgai. Jau vairākus gadus Ineta ir vecmāmiņa, bet viņas āriene liek šaubīties par dzimšanas gadu un vedina uz domu par mūžīgās jaunības eliksīra eksistenci.
Ir rudenīgs darbdienas vakars. Aiz kādas no Ikšķiles centra attālas savrupmājas logiem spīd maiga gaisma, skan maza bērna soļi, mūsdienām raksturīgas datorspēles skaņas. Dīvānā murrā liels ruds runcis. Miers, harmonija — vide, kurā Ineta jūtas labi.
Tuvāk Rīgai jūtas
labāk
Jau septīto gadu Ineta ir tālāk no Aizkraukles, strādā Rīgā, Valsts policijas centrālajā aparātā. Pretēji tendencei sabiedrībā — no pilsētām pārcelties uz dzīvi laukos, viņas domas, sajūtas tiecas pretī Rīgai. Kad jautāju vismaz pēc trim iemesliem par labu šādai izvēlei, kā pirmo viņa nosauc ritmu, dinamiku. Dzīvei Rīgā ir asums salīdzinājumā ar Aizkraukli, kur ikdiena ir kā palēnināta, pārāk maiga un mierīga. “Izejot cauri Vecrīgai, jau esmu laimīga. Ļoti patīk arhitektūra. No Aizkraukles uz teātra izrādi aizbraucu labi ja reizi mēnesī, un tad teātris saistās ar gariem braucieniem, nogurumu,” stāsta Ineta.
Pirms mazmeitas Kates piedzimšanas trīs gadus dzīvojusi Rīgā, bet tagad dienas paiet znota mājā Ikšķilē. Inetas dēls Elvijs izvēlējies palikt Aizkrauklē un ir uzņēmuma “Mūsu lodzinieks” dibinātājs. Kates mamma Evija strādā Rīgā un ir optometriste.
Pēdējais Neretas
stacijas priekšnieks
Inetas pirmās bērnības atmiņas saistās ar vietu, kas ir pretējas viņas šodienas sajūtām. Sākums Neretas pusē, netālu no Dienvidsusējas, kur kopā ar brālēnu un māsīcu mācījās peldēt. Piekto dzimšanas dienu gan jau svinēja Aizkrauklē. Mamma Edīte Rinkūne dzimusi Kurzemē, bet, tā kā viņas tētis Jānis Briedis strādāja uz dzelzceļa, viņu norīkoja uz dažādām stacijām Latvijā. Pēdējais punkts bija Nereta, kur Inetas vecaistēvs bija stacijas priekšnieks. Līdz ar viņu uz Neretu pārcēlās ģimene. Kad šaursliežu dzelzceļa līniju likvidēja, viņš priekšnieka amatu nomainīja ar automašīnas stūri. Inetas mamma bija bērnudārza audzinātāja Neretā un, pat aizejot pensijā, piestrādāja, auklējot bērnus. Tētis bija ienācējs Neretā no Cesvaines, pēc profesijas elektriķis un strādāja Starpkolhozu celtniecības organizācijā. Vēlāk no Neretas Inetas vecāki pārcēlās uz Aizkraukli.
Uzklausa spoku
stāstus
Stāstot par dzīvi Aizkrauklē, Ineta vairākkārt lieto vārdu “pirmais”. Viņa bija viena no pirmajiem bērniem, kas atklāja tikko uzcelto bērnudārzu “Pasaciņa”. “Tas bija liels notikums, un mūs rādīja televīzijā, raidījumā “Panorāma”. Atceros, kā atklāja pieminekli Pēterim Stučkam un arī 2. vidusskolu. Atceros arī 1. maija svētkus, kad mums bija obligāti jāsoļo parādē. Tajā dienā manai vecmammai bija dzimšanas diena, un visa ģimene gaidīja, kamēr bērns nosoļos, lai varētu doties svinēt. Mūsu dzīvoklis bija telpās, kur tagad ir ziedu veikals “Fantāzija”. Pārdodot dzīvokli, vecāki varēja piepildīt sapni par dzīvi laukos un ģimene tika pie īpašuma Kokneses novada Vecbebros.
Skolas laikā Inetas mamma meitu turējusi “grožos” — uz balli varēja doties, ja dienasgrāmatā atzīmes nebija zemākas par 4. “Režīms bija. Ja citi bērni varēja skraidīt savā vāļā, man divas stundas vajadzēja slidot,” atceras jubilāre.
Pēc vidusskolas un līdz pat šodienai Inetai paticis darbs birojā. Tūlīt pēc skolas pirmā darbavieta bija tiesas mājā. Četrus gadus strādāja par sekretāri. Tā kā labi zināja krievu valodu, ikdienā tulkoja dokumentus. No tiem laikiem viņa atceras, cik atšķirīgs bija sods par it kā vienādu noziegumu. Par valsts mantas zādzību varēja piespriest cietumsodu, bet par privātas mantas — dažkārt sodīja nosacīti. Darba ikdienā bija arī ļoti īpatnēji gadījumi, kurus nācās uzklausīt, pierakstīt, bet ne vienmēr uz tiem reaģēja. Piemēram, kāda sieviete sūdzējās par kaimiņu vēlmi viņu nosist ar elektrību. Viņa, cenšoties aizsargāties un gulēt ejot, sevi no visām pusēm izolēja ar plastmasas paplātēm un bļodām. Kāda cita sūdzējās par kaimiņiem, kuri cenšas viņu noindēt, tāpēc aizmūrējusi krāsns durtiņas. Līdzīgs spoku stāstam bija sūdzība par kādu, kas naktī nodejojot balles kurpes. Kāda kundzīte pilnā nopietnībā stāstīja, ka Aizkrauklē daudzdzīvokļu mājas bēniņos gatavo krēmus no cilvēku taukiem.
Visvairāk sūdzību
par maizes kvalitāti
Pēc darba tiesā no 1987. gada Inetai bija interesants darbs padomju laikam piedienošā iestādē — Tautas kontrolē. Aizkrauklē tās priekšnieks bija Guntars Lavnikovičs. Kantoris bija “baltajā namā”, kur šobrīd izvietota novada administrācija. Pašai savs kabinets un uz durvīm rakstīts “Инспектор по делoпроизводствy” jeb lietvedības inspektors. Kontrole bija Maskavas pakļautībā, un no turienes, kā mūsdienās teiktu, nāca arī finansējums. Ar ko tā nodarbojās? Uzklausīja iedzīvotāju sūdzības. Līdzīgi kā mūsdienās to dara “Staburags” vai kāds televīzijas raidījums. “Atceros, ka visvairāk sūdzību bija par maizes kvalitāti. Braucām, sodījām, devām laiku, kurā problēmu novērst. Principā uzklausījām sūdzības par valsts iestāžu neizdarībām. Stāsti par padomju laikiem tagad noder vakaros, kad mājās ir jaunieši, kuri to laiku nav pieredzējuši un stāstītajā klausās kā pasakā,” stāsta Ineta. Kad Tautas kontroli likvidēja, 1993. gadā piedāvāja darbu policijas sekretariātā.
Izkliegs
un aizmirsīs
Laiks Aizkrauklē Inetai saistās arī ar katoļu baznīcas draudzes kori. Nepilnā sastāvā tas piedalījies arī kapusvētkos. Bija laime un gods dziedāt arī Skrīveru katoļu baznīcas atklāšanā. Līdz ar darbavietas maiņu kori nācās pamest, un tagad dzied vien saviem mazbērniem.
Ceļošanai ir īpaša nozīme Inetas dzīvē. Covid laikā ārzemju vietā noder braucieni pa Latviju, un šovasar ar ģimeni devās uz Kurzemi. Pirms tam viens no skaistākajiem ceļojumiem bija uz Itāliju. “Braucu kopā ar vīru, viņš ir tūristu autobusa vadītājs, un uz Itāliju esmu ar mieru braukt vai katru gadu, pat būtu ar mieru tur arī dzīvot. Apvienotie Arābu Emirāti ir valsts, kuru gribētu redzēt nākamo. Ceļojums man ir atpūta, kad atgriežos mājās, esmu laimīga, smaidīga un atkal varu mesties darbos.”
Kāds ir Inetas mūžīgās jaunības noslēpums? Viņa nevilcinoties saka — pozitīva domāšana. Neturēt ļaunu prātu, domāt labas domas. Tā varētu būt mantota īpašība jo tētis pēc dabas esot bijis līdzīgs. “Ja mani sadusmo, dusmas ātri izteikšu, izbļaušu un aizmirsīšu.”
Par dzimšanas dienas svinībām Ineta saka: “Līdz kādiem 36 gadiem nekad nezināju, kāds man tas cipars. Vienmēr bija jāpiedomā. Tagad gan zinu. Svinēsim ģimenes lokā. Restorānā galds jau rezervēts.” ◆
